• Latviešu valoda
  • English
  • Deutsch
  • Русский
  • Eesti
  • Sākas skola

    Skolas un skolēni Valmierā un Valmieras novadā 17.-20. gs. pirmajā pusē.

    Ārpus pilsētas

    Skolas Vidzemē dibinātas jau zviedru laikos 17. gadsimtā. 1632. gadā Valmierā atvēra zemnieku jeb nevācu skolu latviešiem. Ziemeļu kara laikā (1707.) nams nodega Baznīca maksāja skolotājam Jānim Velleram algu 30 dālderus gadā. Drīz vien nevācu skolu pārcēla ārpus pilsētas uz Brēžu riju. Vēlāk, šajā vietā uzceltajā namā ierīkoja draudzes skolu, kura darbojās līdz pat 1929. gadam. No 1738. līdz 1743. gadam Valmierā, Gaujas krastā, Jēra kalnā darbojās arī M. E. fon Hallartes (1683 – 1750) izveidotais brāļu draudzes seminārs, kura audzēkņi kļuva par skolotājiem tuvējo pagastu un draudzes skolās. 18. gadsimta sākumā skolotāju algas lielumu pielīdzināja tā saucamajiem „sieciņiem” (nodevām). Tas nozīmēja, ka vietējie zemnieki gudrības nesēju – skolotāju – apgādāja ar malku, svecēm vai taukiem to izgatavošanai, sienu un alu. Pilsētas skolās bez visa minētā, skolotāja vajadzībām piešķīra vēl vienu vai labos gados, pat divas mazās vīna muciņas! 1725. gadā atvēra skolu Valmiermuižā. Skolēni reizi nedēļā saņēma siltu ēdienu, viņiem izsniedza bezmaksas grāmatas un apģērbu.

    Dūmu kambaris

    Pirmās zemnieku skolas, arī Brēžu rija, patiesībā bija nekas cits kā dūmu kambaris. Kurinot krāsni, dūmi ieplūda telpās caur virsējo akmeņu kārtu. Zēni un nedaudzās meitenes pie skaliņu gaismas nākamajai dienai gatavoja mācības. Lielākajā skolas telpā līdz pulksten pieciem no rīta ļāva pārnakšņot tiem, kuri dzīvoja tālu. Uz mālu klona nomestiem salmu maisiem, apsegušies ar saviem kažociņiem vai seģenēm, cieši citi pie cita piespiedušies, gulēja skolēni. Dalītās guļamistabas, atsevišķi zēniem un meitenēm, pagasta un draudzes skolās sāka ierīkot tikai no 19. gs. vidus.

    Pēc pastāvošās kārtības: „šiem skolas bērniem pienākas rītos, kad pulkstenis nositis pieci, no vietas atkal uzcelties. Iedegt skalus un sākt darbu. Tad būs viņiem savu muti un rokas mazgāt un savu maisu nolikt. Pēc tam brokastis”. Katrs skolēns ēda to, kas bija atrodams no mājām līdzpaņemtajā maizes kulītē. Mācības sākās pulksten astoņos tajā pašā telpā. Visu mācību gadu priekšpusdienā notika trīs stundas. Garīgā dziedāšana, dažādu korāļu pantu mācīšanās un Bībeles stāsti, tā saucamā „Jēzus mācība”. Pulksten vienpadsmitos sākās pusdienu pārtraukums, kas ilga trīs stundas. Pusdienas ēda pie tā paša galda, kur mācījās. Pēc maltītes skolēniem bija jāstrādā rokdarbi. Jāvij striķi, auklas, zirgu pinekļi, jāgatavo lāpstu, grābekļu un izkapšu kāti, jālabo muižas koka trauki, jāstrādā citi sīkie saimniecības darbi. Divos pēcpusdienā rokdarbus novāca. Klasē ienesa gripeles (tāfeles) un Bībeles. Pēdējā stundā, un, to skaits nepārsniedza sešas, mācīja rakstīt un rēķināt. Skolotājs mēdza atprasīt dienā apgūto un par neapmierinošu atbildi ātri varēja tikt pie soda: stāvēšanas kaktā, branga uzsitiena ar rādām koku pa pirkstiem vai tupēšanas uz zirņiem… Pēc stundām, pēcpusdienā, sākās saimnieciskie darbi. Ūdens pienešana, malkas zāģēšana – zēniem. Meitenēm – virtuves un aužamie darbi. Deviņos vakarā, pirms gulētiešanas, ēda vakariņas, kas parasti sastāvēja no maizes rieciena un ūdens malka. Kopā noskaitīja lūgšanas un devās pie miera, lai nākamajā rītā atkal celtos.

    Uzslava vai žagari

    Valmieras senāko skolu raksturojumu sniedz kādreizējais Valmieras draudzes skolotājs, vēsturnieks V. D. Balodis: „Maz bija, ko šinīs skolās mācīja. Lasīt, rakstīt, dziedāt un katķismu un maz arī ko sasniedza, jo viss atkarājās no skolas kunga žēlastības. Lai gan ar` bij` pilsētā skolas, bet tikai priekš pilsoņu bērniem un viņās gan reti kāds no zemnieku bērniem būs iekļuvis, izņemot brīvlaisto un cunftēs uzņemto amatnieku bērnus. Skolēnu skaits nepārsniedza 10 – 15, bet dažās tuvējās draudzēs apmācību nereti izgāja tikai viens, divi bērni. Draudzes skolā uzņēma 14 līdz 17 gadus vecus jauniešus, kas jau bija izgājuši muižas vai pagasta skolu. Mācību gads parasti sākās Mārtiņos un ilga līdz Lieldienām, tomēr dažviet mācības uzsāka tikai ap Ziemassvētkiem. Stundu skaits savukārt bija atkarīgs no bērna spējām, interesēm un, protams, paša skolotāja prasmes. Ja cipari un burti rakstījās katram atšķirīgi un tālākā dzīvē reti kuram noderēja, tad katķismu un Bībeles pantus nācās iekalt, lai vēlāk varētu iesvētīties un iegūtu atļauju precēties. Tomēr ne visi apmeklēja skolas, tāpēc rakstīt un lasīt iemaņas varēja apgūt, mācoties mājās. Mājmācības bērni ieradās divas nedēļas pirms Lieldienām tuvējā draudzes skolā, kur tos eksaminēja draudzes mācītājs un skolotājs. Pārbaudījumu izturējušo gaidīja atzinība un vecāku prieka asaras. Sliņķus un neveiksminiekus – žagari un rīkstes!

    J. Cimze un Valmiera

    18. gs. beigās ievērojamākā mācību iestāde bija apriņķa skola,(1790.). Savukārt 1839.g. Jāņa Cimzes dibinātajā skolotāju seminārā sagatavoja skolotājus draudzes skolām. Lai tajā iestātos, nākamie tautskolotāji kārtoja eksāmenus draudzes skolas mācību kursa apjomā. Seminārā nozīmīgu vietu ierādīja muzikālajai audzināšanai, baznīcas vēsturei, Bībeles izskaidrošanai, i morāles mācībai, didaktikai jeb audzināšanas mācīšanai, latviešu, vācu un krievu valodai, vēsturei, matemātikai, dabas mācībai, rakstīšanai un zīmēšanai, dziedāšanai, vijoles un ērģeļu spēlei.[..]” Desmit gadu laikā semināru pabeidza vairāki desmiti jauniešu. 1849. g. mācību iestādi pārcēla uz Valku. Semināra izvēles vieta saistībā ar Valmieru nebija nejaušība! Cimze savas pedagoga gaitas uzsāka Valmieras draudzes skolā un par valmieriešu saziedotajiem līdzekļiem studēja Vācijā. J. Cimze kopā ar audzēkņiem darbojās vietējās mūzikas, teātra, literatūras biedrībās. Ne velti – Valmieru 19. gs. 40. gados cildināja par Vidzemes Veimāru, salīdzinot to ar minēto pilsētu Vācijā, kura teritorijas un iedzīvotāju skaita ziņā nebūdama vislielākā, ieņēma izcilu vietu vācu un visas pasaules kultūrā.

    Dažādas skolas

    1875. gadā Gaujas krastā, netālu no kādreizējā Jēra kalna, atvēra Vidzemē pirmo kurlmēmo skolu. 1882. g. tā vietā uzcēla jau īpaši skolnieku vajadzībām piemērotu namu. Skolas pirmie direktori V. Švēde (1875 -1905) un J. Enkmanis (1905 – 1915). 1929.g. rudenī uzcēla vēl vienu, pēc arhitekta I. Blankenburga projekta, mācību korpusu. 20. gadsimta sākumā uz toreizējās Pēterpils ielas, netālu no pilsētas apriņķa skolas atradās vēl viena izglītības iestāde – brāļu Liepiņu proģimnāzija, vēlākā tirdzniecības skola. Tajā mācījās arī nākamais rakstnieks Pāvils Rozītis (1889 – 1937), kurš par jaunības pilsētā piedzīvoto atstās liecinājumu – romānu „Valmieras puikas” (1936.) Vecākais no brāļiem Liepiņiem ieņēma tirdzniecības skolas inspektora posteni un, kā inspektoriem pienācās, bija uzaudzinājis šķidru bārdiņu. Tāpēc kroņa skolu audzēkņi viņa mācību iestādi nesauca par tirdzniecības skolu, bet par šķidrās bārdas skolu. Skola izvietojās netālu no Dzirnavu ezeriņa, iepretim toreizējam tirgus laukumam – zaļgani krāsotā koka mājā.

    Netālu no Gaujas, toreizējā pilsētas nomalē, 1902. gadā darbu uzsāka vēl viens Valmieras skolotāju seminārs, nu jau trešais pēc skaita!  Šeit seminārs atradās līdz 1917. g. Atšķirībā no Cimzes laika mācību procesa vācu valodā, te sākotnēji valdīja pārkrievošanas gars. Semināra darbības gados to absolvēja 424 latvieši, 45 igauņi, 48 krievi un 1 baltkrievs, kopā 520 audzēkņi. Lielākā daļa no viņiem uzsāka pedagoga gaitas, bet daļa turpināja mācības augstākajās mācību iestādēs. Semināra audzēkņi 4 gadu garumā apguva ticības mācību, pedagoģiju, krievu valodu, slāvu valodu, aritmētiku, ģeometriju un mērniecību, vispārīgo un, īpaši Krievijas ģeogrāfiju, dabas zinības, kaligrāfiju, dziedāšanu, rokdarbus un vingrošanu.  Mazāk iespēju izglītoties bija pilsētiņas un apkārtnes jaunkundzēm. Šim nolūkam kalpoja 1808. gadā atvērtā vienīgā meitu skola. 1856. gadā mācības noritēja divās klasēs – augstākajā un elementārklasē. Meitu skolā jeb tohteršūlē, kā to bija iesaukuši valmierieši, mācības notika vācu valodā. Skola atradās netālu no cietuma. Tieši pēc 100 gadiem, ar toreizējā pilsētas galvas Georga Apiņa finansiālo atbalstu atklāja pirmo Valmieras sieviešu ģimnāziju – speciāli šim nolūkam projektētā jaunā un modernā ēkā (1908.)!

    Ganiņu skola

    Uz Bastiones ielas atradās skola, kurai laika gaitā vairākkārt mainījušies nosaukumi: baznīcas, tad 6., 4. un 3. pamatskola, trīsdesmitos gados – 2. pilsētas pamatskola. Valmierieši to ikdienā sauca par ganiņu skolu. Mācības rudenī sākās vienu mēnesi vēlāk un pavasarī beidzās mēnesi ātrāk, lai audzēkņi varētu doties ganu gaitās lauku saimniecībās. Šeit mācījās arī čigānu tautības bērni, kuriem pat ganiņu skolas saīsinātais mācību laiks bieži izrādījās vēl par garu. 1926. gada pavasarī skola nosvinēja savu 150 gadu jubileju (dibināta 1776.g.). Pirmā skolas ēka bijusi celta no koka uz laukakmeņu pamatiem. Pieaugot skolēnu skaitam, 19. gadsimta otrajā pusē tai piebūvēja divstāvu skolas korpusu no ķieģeļiem. 20. gadsimta sākumā vasaras brīvdienās skolā dzīvojis pedagogs Jānis Greste un pie viņa vairākkārt ciemojās rakstnieks Rūdolfs Blaumanis.  Nu par skolas atrašanās vietu liecina tikai no sarkanajiem ķieģeļiem mūrētais vārtu stabiņš, kāpņu fragmenti Gaujas krastā un daži veci koki.

    Latvijas Republikas laikā (1920-1940) Valmierā un Valmieras apriņķī uzcēla 20 jaunas mācību iestādes: Dikļu 6.kl. pamatskolu (1936.), Kauguru 6.kl. pamatskolu (1936.), Jaunburtnieku 6.kl. pamatskolu (1939.), Rencēnu 6.kl. pamatskolu (1936.), Valmieras Valsts komercskolu (1939.), Viestura 6. kl. pamatskolu (1939.), u.c. Valmierā darbojās arī 2. gadīgā lauksaimniecības skola (1920-1944). Kara laikā, 1944. g. septembrī nodega bijusī (vecā) Komercskolas ēka un iepriekš minētā pilsētas 2. pamatskola Gaujas krastā, bet pārējās mācību iestādes palika neskartas. Okupācijas varu ietekmē mainījās mācību saturs un ideoloģiskais virziens. Bet tas jau cits stāsts.

    Informāciju sagatavoja:

    Ingrīda Zīriņa,

    Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja