Valmiera. Mērojot ceļu pa Beātes ielu un nogriežoties virzienā uz Tērbatas ielu, iepretim ugunsdzēsēju depo un populārajai atpūtas vietai Multiklubs, uzmanību piesaista divstāvu ēka Lucas ielā 8. Tās tehnisko projektu pēc Valmieras Patērētāju biedrības veikala vadītāja Pētera Nodieva pasūtījuma zīmēja Zemkopības ministrijas būvtehniķis Gustavs Lenāns – elegantās, Art deco stila savrupmājas Pārgaujā, Cēsu ielā Nr. 14 (pirmskara adrese, vēlāk Nr. 20) īpašnieks. Lenāna projektētajā namā Nodieviem bija lemts nodzīvot kopā vien līdz 1944. gada rudenim.
Attēlā: Valmiera. Tirgus laukuma Nr. 4 (mūsdienās – Lucas iela 8). Skats uz īpašumu 1940. gada vasarā.
NO SENAS DZIMTAS
Pēteris Voldemārs Nodievs (Pehter Woldemar Nodeew) dzimis 1892. gada 21. janvārī (8. janvārī pēc vecā stila) Mūrmuižas pagasta “Nodievos”, saimnieka Mārča (1842-1910) un Līzes (1848-1919) Nodievu ģimenē kā jaunākā, pēc skaita jau sestā, atvase. Senie Nodievi no Nodieviem bija slaveni mednieki. Šaušanas un lūšu medīšanas māka nodota no tēva dēlam paaudžu paaudzēs. Mūsu stāsta varonis Pēteris izvēlējās citu arodu. Pirmās darba gaitas jaunietis uzsāka mācekļa statusā pie tirgotāja Spielberga Valmierā, kur apguva tirdzniecības pamatus. 1918./1919. gadā piedalījās brīvības cīņās. Par nopelniem Latvijas valsts labā viņam piešķīra zemi Mūrmuižas pagastā. Kļūt par jaunsaimnieku Pēteris nevēlējās. Zemi pārdeva, bet saņemto naudu izlietoja zemes gabala pirkšanai pilsētā. 1926. gada 15. jūlijā Pēteris Nodievs salaulājās ar Mildu Priedkalns no Veides draudzes. Abu laulībā piedzima Aira (1929), Gita Dailide (1931) un Valdis (1933).
Attēlā: Kopā. Milda un Pēteris Nodievi (1. rindā vidū). 1925. gads.
Attēlā: Ar kolēģiem. Baltijas patērētāju biedrības Valmieras un Strenču nodaļas darbinieki 1938. gadā (1. rindā 3. no kreisās – grāmatvedis Jēkabs Baltgailis, 5. no kreisās – veikalvedis Pēteris Nodievs).
Attēlā: Solīdā namā. Nodievu mājas iekšskats.
NODIEVU MĀJA
2293 m² plašo zemes gabalu piereģistrēja Zemes grāmatas nodaļā 1930. gadā. Topošās jaunbūves adrese tolaik ir Tirgus laukums Nr. 4. Jau nākamajā, 1931. gadā, sākas būvdarbi: algotie strādnieki krāva un šķiroja ķieģeļus, mūrēja un apmeta ārsienas, pārklāja jumtu ar skārda pārsegumu. Visus 180,5 m² iekšdarbus pabeidza 1932. gadā. Celtniecība izmaksāja vairāk, nekā sākotnēji Nodievi bija plānojuši. Augšējā, otrā stāva telpas nācās izīrēt. Vienā no dzīvokļiem dzīvoja “Bekona Eksporta” cūku brāķeris Arnolds Ozols (1900–1969). Par pārējiem īrniekiem ziņu nav, taču saglabājies nostāsts, ka 1940. gada vasarā vienā no Ozolu istabām apmeties toreizējais Krievijas tirdzniecības ministrijas pārstāvis Miļitins. Sākoties karam 1941. gadā, krievu ierēdnis evakuējies. “Ozoli dzīvoja ceturtajā dzīvoklī. Īrnieki mūsu mājā dzīvoja visu kara laiku, līdz pat pēdējai dienai, kad bijām spiesti atstāt Valmieru”, 1993. gadā muzeja darbiniekiem stāstīja tikko īpašuma tiesības atguvusī mantiniece Airas kundze, Pētera Nodieva vecākā meita. “Vēl līdz 1944. gada septembrim tēvs strādāja Valmieras Patērētāju biedrībā pie Hermaņa Enzeliņa, tad devās bēgļu gaitās. Vispirms uz Vāciju, tad uz Ameriku – Mičiganas štatu Kalamazū, kur mira astoņdesmit deviņu gadu vecumā 1981. gada 6. februārī. No 1944. gada te īsu brīdi darbojusies kāda vācu iestāde, bet, ienākot krievu karaspēkam, telpas atstājusi. 1945. gadā mājā ievācies Sagādes kantoris. Māja kara laikā necieta, un tāpēc šo 60 gadu laikā nav veikts neviens kapitālais remonts! 1949. gada 26. janvārī māju nacionalizēja. Krievu laikos mājā ierīkoja dzīvoklīšus. Pamazām tos remontēju un savedu kārtībā. 1992. gada 15. oktobrī ēka denacionalizēta, atdota man – Airai Lielzuikai”. Tālu no dzimtenes, gandrīz simts gadu vecumā noslēdzās arī kādreizējās Kokmuižas pagasta meitenes, Pētera bildinātās Mildas (1899-1996) mūžs. Viņa piedzīvoja Latvijas atjaunošanu (1990) un sekojusi līdzi visām politiskajām norisēm. Mudinājusi bērnus un mazbērnus atgriezties. 2022. gadā Nodievu mājā atradās dzīvokļu viesnīca Park Apartments.
Attēlā: Skats uz Nodievu māju 1963. gada vasarā. Redzams toreizējais Pionieru laukums. Foto: K. Oše.
Attēlā: Pirms atjaunošanas. Nodievu māja 1992. gada ziemā. Skats no ielas puses.
PAR ENZELIŅU
Saglabājušās interesantas liecības par Pētera Nodieva un Hermaņa Enzeliņa kopdarbi. Lūk, fragments no “Latvijas Vēstnesī” (15.10.1997., Nr. 268./269.) publicētās 1977. gada 28. oktobra P. Nodieva vēstules: “Varējām atvērt trīs nodaļas Valmierā, pa vienai Strenčos un Alojā. Uzpirkām visu, ko zemnieks piedāvāja. Eksportējām uz ārzemēm āboliņa un linu sēklas. Lai sagatavotu sēklas eksportam, Karlenē (Valmieras priekšpilsētā) bija novietotas speciālas mašīnas, kas sagatavoja sēklas eksportam. Kad Turība pārgāja uz vairumtirdzniecību no savas noliktavas pie Valmieras dzelzceļa stacijas, ar prezidenta Ulmaņa ziņu mēs pārņēmām bijušos Turības veikalus Valmierā un Strenčos. Visas ārzemju preces paši ievedām tieši no ārzemēm, bez Turības starpniecības, caur ko radās lielāka peļņa.” Tajā pašā vēstulē P. Nodievs, izvērtējot paveikto, dalījās atmiņās: “Valmieras patērētāju biedrībā strādāju intensīvi un rūpīgi, it kā veikals būtu mana paša uzņēmums. Līdzīgi viens otrs arī tā izteicās, un uzņēmumu dēvēja par Nodieva veikalu.”
Attēlā: Paveikts daudz. Baltijas patērētāju biedrības krājaizdevu un revīzijas biedrību locekļi kopā ar BLB priekšnieku H. Enzeliņu (2. rindā vidū). Priekšplānā no labās – Milda Nodieva. Foto: 1928. gads.
Attēlā: Atbildīgā amatā. Baltijas patērētāju biedrības veikala vadītājs Pēteris Nodievs (1. rindā 1. no kreisās) ar darbiniekiem un biedrības priekšnieku H. Enzeliņu (3. no kreisās). Foto J. Oše, Valmierā.
Ilggadējais BLB darbinieks ar humoru komentējis dažas no Hermaņa Enzeliņa īpatnībām. Vēstules, uz kurām Enzeliņa vārds rakstīts ar burtu d (Endzeliņš), Hermanis nav vaļā taisījis. Nodevis atpakaļsūtīšanai. Visus preču pasūtinājumu dokumentus Hermanis Enzeliņš rūpīgi skatījis cauri un, būdams apdomīgs, nereti samazinājis gabalu skaitu vai preču svaru. Taupīgs būdams, jaunākajiem veikalu darbiniekiem maksājis mazas algas, tāpēc ne katrreiz to darbs ir bijis pietiekoši labs. Piemēram, veikals uzpircis metālu lūžņus. Lai pārdotu tālāk un par tiem varētu iegūt augstāko samaksu, jābūt pareizi sašķirotiem. Šis darbs būtu bijis uzdodams jaunākiem darbiniekiem. Kad pienākusi šķirošanas reize, to Hermanis Enzeliņš nav uzticējis nevienam – vienmēr darījis pats. Šo darbu viņš veicis ar tādu nopietnību, ka neviens nav drīkstējis traucēt.
Kad Hermanis Enzeliņš ievēlēts par Valmieras Austrumu draudzes priekšnieku, viņš saņēmis baznīcu ar lieliem parādiem. Dāmu komiteja rīkojusi bazāru. Pirms bazāra Hermanis Enzeliņš iedevis baznīcas ziedojumu vākšanas listi un aizsūtījis Nodievam uz Rīgu pie to ārzemju firmu pārstāvjiem, no kuriem pirktas preces. P. Nodievs atgriezies no Rīgas ar pāris tūkstošiem latu baznīcas parāda nosegšanai. Visus savus darba gadus Hermanis Enzeliņš strādājis Valmierā, bet dzīvojis 5 km attālos Mičkēnos. Katru darba dienu šo attālumu nostaigājis kājām, neskatoties uz laika apstākļiem.
Un vēl. Šogad mūsu stāsta varonim Pēterim Nodievam – 130, Hermanim Enzeliņam – 155. Pieminēsim šos vīrus, kuriem ir sava vieta Valmieras un apkaimes vēsturē!
Ingrīda Zīriņa
/Valmieras muzeja vēsturniece/
