Staltā sarkano ķieģeļu ēka iepretim Valmieras Sv. Sīmaņa baznīcai celta pilsētas ūdensvada vajadzībām. Laikā no 1921. līdz 1923. gadam uzceltais modernais ūdenstornis atradās Aleksandra ielā 1 (vēlāk to pārdēvēja par Krišjāņa Valdemāra ielu).
Ūdenstorņa mehāniskās iekārtas ūdeni sūknēja tieši no upes. 1936. gadā torni paaugstināja par 4 metriem, vienlaikus nomainot veco ūdens rezervuāru ar 2 jauniem. Palielinot spiedienu ūdensvadā, tas varēja nodrošināt katru valmierieti ar 80 litriem ūdens dienā.
Pieaugot tūristu skaitam, trīsdesmitajos gados tornim ierīkoja platformu, no kuras par 50 santīmiem varēja skatīt krāšņākos Valmieras un tuvējās apkārtnes skatus.
Pēc II Pasaules kara līdz pat 80. gadu beigām ēkas trijos apakšējos stāvos dienesta dzīvokļos dzīvoja bijušie un esošie inženiertehniskie darbinieki. 1988. gada 18. novembrī virs ūdenstorņa svinīgi pacēla sarkanbaltsarkano Latvijas karogu. Un arī mūsdienās te plīvo karogs.
Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Ūdens tornis – zīmīgs pilsētas identitāti veidojošs arhitektonisks piemineklis. Ēka ar saviem vēsturiskiem stāstiem – zināmi fakti, ka baznīcai nav paticis, ka tornis uzbūvēts uz tai piederošās zemes. Lai arī tornis atrodas pārāk tuvu baznīcas ēkai, tas glīti ieskauts lielajos kokos un mūsdienās jau ir gluži ierasta vide.
Rūpīgāk pavērojot torņa fasādi, lieliski var redzēt atšķirīgos ķieģeļus augšējā stāvā – kas arī apliecina faktu, ka pēdējais stāvs ir uzbūvēts vēlāk. Šodien ūdens tornis tiek izmantots vien retu reizi, kad mākslinieki vēlas eksponēt savus mākslas darbus. Ēkai ir milzu potenciāls savas formas, vēstures un lokācijas dēļ, tādēļ savu “īsto iznācienu” tā vēl gaida.
Foto: “Valmieras pilsētas jaunā ūdens rezervuāra ēka” – tā lasāms zem foto, kurš publicēts tolaik populārajā žurnālā “Nedēļa”, Nr. 46 (1925).
