1936. gada 3. jūlijā toreizējais Tieslietu ministrs Hermanis Apsītis ieradās Valmierā, lai apskatītu topošajam tiesu namam ierādītos gruntsgabalus Rūjienas ielā 15 (2708 kv. m.), Rūjienas ielā 17 (7182 kv. m.) un Liepu ielā 1 (3891 kv. m.). Tos par samērīgu cenu piedāvāja pilsētas valde. 1937. gada vasarā izvēlētajam apbūves gabalam jau pievilka ūdensvadu. 1938. gada pavasarī izveidoja būves komisiju, kuras funkcijās ietilpa finanšu un celtniecības procesa pārraudzība. Par oficiālajiem būvdarbu vadītājiem kļuva arhitekts, inženieris K. Cināts un viņa palīgs A. Jēkabsons.
Ēkas trijos stāvos – apakšējā puspagraba stāvā plānoja ierīkot gāzu patvertni un modernu centrālās apkures kurtuvi. Pirmajā stāvā – Valmieras zemesgrāmatu nodaļu un Valmieras apriņķa 1. iecirkņa miertiesneša kanceleju, miertiesnešu sēžu zāli. Otrajā stāvā, attiecīgi Valmieras apriņķa 2. iecirkņa miertiesneša kanceleju, Valmieras apriņķa 1. un 2. iecirkņa izmeklēšanas tiesnešu kabinetus, Rīgas apgabaltiesas sēžu (izbraukumu sesiju) zāli. Pēc pasūtījuma no ozola izgatavoja mēbeles. 1938. gada 18. maijā H. Apsītis atkal ieradās Valmierā, šoreiz, lai guldītu pirmo akmeni ēkas pamatā. Svinību noslēgumā Tieslietu ministrs iestādīja nākamā tiesu nama priekšā Vadoņa un Justīcijas ozolu, bet svinību dalībnieki 27 liepiņas. Tiesu nama būvniecības darbi noritēja raiti: celtnieki septembra sākumā pabeidza nama ārējo fasādi. Ēkas iekšdarbus atļāva veikt (nosolīt) citam uzņēmējam. 1939. gada rudenī pabeidza visus telpu iekšdarbus un jau 30. oktobrī uz jaunajām telpām pārcēlās Valmieras zemes grāmatu nodaļa un miertiesas. Tiesu pils kā to cildināja preses izdevumos, oficiālo iesvētīšanu plānoja uz 1. novembri.
Jauno celtni iesvētīja Valmieras – Austrumu draudzes mācītājs Eduards Putniņš. Valmieras pilsētas vecākais Jānis Ruģēns savā uzrunā īpaši uzsvēra, ka „Valmieras tiesas nams, kuru valmierieši jau iesaukuši par balto namu, ir cienīgs, lai uz to noraudzītos ar lepnumu. Pagājušā gada 1. decembrī, kad te bija mūsu Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, viņš šo namu redzēdams, teica: „Jā, skaists nams, ne par lielu, ne par mazu – taisni tādam vajadzētu būt tiesu namam Valmierā”. Kopējās izmaksas nedaudz pārsniedza 375 000 latus. Iekštelpu iekārtas, gleznas un skulptūras tika iepirktas par 44 000 latiem. Otrā pasaules kara laikā namā izvietojās vācu administratīvā pārvalde, bet padomju varas režīma gados ēku, kuru joprojām valmierieši sauca par Balto māju, izmantoja Latvijas Komunistiskās partijas komiteja un Valmieras rajona Tautas deputātu Izpildu komiteja. Pagraba stāvā atradās Centrālā Valsts arhīva Valmieras filiāle. 1995.gadā, atgriežoties tiesu resora vajadzībām celtajā ēkā, darbu uzsāka Vidzemes Apgabaltiesa.
Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Ēka projektēta neoeklektiskā stilā. Tiesas namam Valmierā ir ortodoksāli klasisks veidols, kas maz atšķiras no 19. gadsimta sākuma ampīra stila pilīm. Salīdzinājumā ar citām neoeklektisma stila ēkām Valmierā, šīs ēkas fasādē vērojamas gan klasiskās arhitektūras formas, gan arī sastingušās, kompozicionāli bagātīgās ampīra detaļas, kā arī dominējošais trīsstūra frontonu vainagots portiks.
Foto: Svētku rotā atklāšanas dienā 1939. gada 1. novembrī.
