Pēc atkāpšanās no pilsētas galvas amata pienākumiem 1911. gadā Valmieras domnieks Dr. Georgs Apinis sāka īstenot savu finansiāli lielāko projektu – ideju par pilsētas slimnīcu.
Celtniecības izmaksas tika lēstas 30 000 rubļu apjomā, kas rezultātā izmaksāja ap 50 000.
Nepieciešamā finansējuma piesaistīšana notika visos iespējamos veidos. Ar Vidzemes gubernatora atļauju 1911. gada rudenī tika izsludināta ziedojumu vākšana. Apinis kā mecenāts pats vairākos maksājumos projektam ziedoja kopumā 5500 rubļus. Izmantojot sakarus Vidzemes muižniecībā, Apinis izvērsa īpašas ziedojumu vākšanas akcijas- apkārtnes muižu īpašnieki ziedoja naudu, kā arī celtniecības materiālus (baļķus un ķieģeļus). 5000 rubļus ziedoja arī Vidzemes landtāgs.
Svarīga loma bija pilsētas un pilsētnieku atbalstam. Dome piešķīra projektam 10 00 rubļu un zemes gabalu vietā, kur 17. gs. bija atradies zemes uzbēruma nocietinājums – t.s. zilais bastions. Turklāt Valmieras krājaizdevumu sabiedrības biedri ziedoja 2% no savām 1911. gada biedrības dividendēm. 1912. gada sākumā stājās spēkā likums, kas atļāva ierīkot pilsētas aptiekas. Apinis, kā pilsētas domnieks, rosināja ierīkot aptieku un ziedot iegūto peļņu slimnīcas celtniecībai. Valmieras Vecās aptiekas īpašnieks Johans Erdmanis piedāvāja Apinim pārdot savu aptieku un tai pieguļošo zemes īpašumu. Tādā veidā aptieka, kas jau pirmajā gadā ienesa 6000 rubļu tīro peļņu slimnīcas projekta attīstībai, nonāca pilsētas īpašumā.
Projekta īstenošana bija iecerēta divos gados. Tomēr līdzekļu vākšana ieilga, tādēļ slimnīcu atvēra par gadu vēlāk, 1914. gada 18. oktobrī. Jaunā medicīnas iestāde bija ērta, ar atsevišķām telpām vīriešiem un sievietēm, lipīgo slimību nodaļu u. tml.
Arī pēc simt gadiem ēkā joprojām darbojas medicīnas iestāde – SIA “Valmieras veselības centrs”.
Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Divstāvu ēkas būvprojektu izstrādāja un realizēja inženieris Jānis Kampe. Klasicisma arhitektūra ar formu skaidrību un cēlu vienkāršību. Ēkai ir asimetriski sānu korpusi, fasādē starpstāvu pilastri un jumta dzega. Galvenā ieeja ir akcentēta ar monumentālu portālu. Bet 20. gs. 50. gadu beigās ēkai piebūvēts trešais stāvs. Šodien celtnes sākotnējā reprezentatīvā monumentalitāte vairs nav tik nolasāma, pateicoties blakus esošajai mūsdienu apbūvei.
