Kādreizējās pasta – telegrāfa kantora ēkas būvdarbus uzsāka 1929. gada vasarā. Topošo ēku cēla ar plašiem pagrabiem, četriem stāviem, ar frontālo fasādi uz Dzirnavu un Diakonāta ielām. Projekta autors bija arhitekts Dāvids Zariņš (1892.21. X Rīgā – 1980.29.III Rīgā). Pirmā stāvā bija paredzēts pasta kantoris, ar ērtām, dzelzsbetona griestiem pārsegtām telpām publikai un šķirotavu, otrā stāvā telefona centrāle. Bija paredzētas telpas arī nākotnē ierīkojamai automātiskajai centrālei un tehniskajai rajona kancelejai. Trešajā stāvā dzīvokļi iestāžu vadītājiem. Pagraba telpās centrālās apkurināšanas ierīce un ogļu noliktava. Vēlāk ēkai plānā projektēta piebūve – garāža pasta automobiļiem. Neskaitot centrālās apkurināšanas un kanalizācijas ierīces, aprēķini bija, ka ēka valstij izmaksās ap LS 130.000. Virs galvenās pasta – telegrāfa ieejas Dzirnavu iela Nr.7., frontona augšējā daļā bija paredzēts pulkstenis, taču šī iecere netika realizēta. Būvdarbus vadīja vietējais uzņēmējs K. Irbe, inženiera tehniķa J. Bērziņa uzraudzībā.
Valmieras pasta un telegrāfa kantora ēku nodeva ekspluatācijā 1930.g. 1. jūlijā, bet visus iekšdarbus pabeidza 1931.g. Otrā pasaules kara laikā Valmieras pasts gandrīz pilnībā izdega (palika ārējās sienas). Pēckara gados pasts atradās un darbojās Pārgaujā, Mazajā Stacijas ielā. Pēc desmit gadiem pasta atgriezās atjaunotajā ēkā – pilsētas centrā.
Arhitekta stāsts:
Šī ir viena no grandiozākajām un monumentālākajām ēkām pilsētā. No arhitektoniskā viedokļa ļoti spilgti savulaik ēku aprakstījis laikraksts “Valmierietis”: „spriežot pēc arhitekta Zariņa izstrādātā būvplāna, celtne atstās glītu iespaidu ar savām moderni slaidām līnijām, arhitektoniski veidotiem logu un durvju portāliem, dzegoto apmetumu un grandiozo kolonu – torni virs galvenās ieejas Lielās un Mazās Diakonāta ielas stūrī. Pēc D. Zariņa projektiem Latvijas brīvvalsts laikā uzcēla pasta un telegrāfa kantora ēkas Rīgā, Ķemeros, Daugavpilī, Ogrē, Jelgavā. Viņa 20. gadu darbi veidoti racionālās formās ar atsevišķām Art Deco iezīmēm vai klasiskās arhitektūras detaļām. 30. gados Zariņš strādāja raksturīgās funkcionālisma formās”.
Apskatot ēku šodien, rodas tikai viens jautājums – kāpēc tā stāv tukša?
