Ēkas, kur šobrīd atrodas jauniešu pulcēšanās vieta – bārs “Tinte”, vēsture aizsākās 1937. gada 13. augustā. Ar prominentu personu līdzdalību un mastos plīvojošiem valsts karogiem, tika ielikts pamatakmens jaunā tirgus nama būvlaukumā. Piedalījās pilsētas galva agronoms J. Ruģēns, valdes locekļi: pulkvedis J. Gustavs un J. Lodziņš, lauku pašvaldības vecākais V. Vinters un citi. Amatvīri apliecināja, ka pilsētas valde dara visu iespējamo pilsētas labiekārtošanai un tiks izbūvēts tirgus nams ar saldētavu un gāzu patvertni. Pirmā stāvā būs gaļas apskates punkts, kase, laboratorija un a/s „Bekona Eksporta” un Valmieras piensaimnieku sabiedrības veikali. Otrā stāvā paredzēts ierīkot tirgus ēdienu veikalu, dzīvokļus tirgus administrācijai un policijas kārtībniekam. Katrā stāvā pa 6 telpām. Pagraba stāvs zem gaļas apskates punkta telpām tiks izbūvēts kā ledus pagrabs, ar bituminētām kūdras plātnēm izolētām sienām un griestiem. Visas pagraba telpas izbūvēs ar tādu iekārtu, ka tās varēs izmantot kā pretgaisa patvertni gaisa uzbrukuma gadījumos. Būvdarbu vadītāja, inženiera M. Stakle vadībā darbi ritēja raiti un jau 8. oktobrī svinēja spāru svētkus. Pilsētas galvas vietnieks, atvaļinātais pulkvedis J. Gustavs pat pasniedza naudas balvas būvstrādniekiem, pateikdamies par centīgu un apzinīgu darbu. Būvdarbus veica būvuzņēmējs Dāboliņš.
Jau nākamajā, 1938. gada 11. septembrī iesvētīja jaunuzcelto tirgus namu, atzīmējot tirgus kompleksa pabeigšanu. Divu gadu laikā, no 1936. gada tika izbūvēts tirgus laukums, kājnieku tilts pār Rātsupītes gravu, 16 tirgus kioski un jau pieminētā tirgus ēka. Nams pašvaldībai izmaksāja ap LS 53.000. Pēc II Pasaules kara ēkas pirmajā stāvā darbojās Valmieras patērētāju biedrības pārtikas veikals. Atmodas gados uz nama ārsienas tapa gleznojums – veltīts leģendārajam soļotājam Jānim Daliņam.
Arhitektes stāsts
Nams celts pēc pilsētas inženiera M. Stakles un būvinženiera O. Džindžes kopējā būvprojekta. Celts tajā laikā Latvijā dominējošajā stilā – neoklasicisma ievirzē, kur apzinātas klasiskās formas kā mūžīgas un nezūdošas mākslas vērtības. Ēku vērts apskatīt ne tikai dēļ nozīmīgā ārsienas gleznojuma. Ieteiktu namam apiet apkārt un apskatīt no visām debespusēm. Interesanti pavērot, ka šīs ēkas galvenā fasāde ir vērsta nevis uz Tērbatas ielu, bet gan uz tirgus laukumu, jo tolaik tā būvēta tirdzniecības funkcijas nodrošināšanai. Ja ēka tiktu būvēta šodien, tā noteikti būtu vērsta uz otru pusi – šis fakts liek aizdomāties par pilsētvides attīstības neparedzamajiem faktoriem. Bet, neskatoties ne uz ko, ēka arī šodien ir ļoti skaista, gaumīga, proporcionāli pareiza un arhitektoniski pievilcīga, kas arī apstiprina neoklasicisma pamatdomu – kur klasiskās arhitektūras vērtības var iedvesmot vienmēr.
