Ekspresizstāde “Maizītē bagātība” muzeja Izstāžu nama vestibilā apskatāma no 20. augusta līdz 14. septembrim. Muzeja jubilejas cikla 8 stāsts ļaus uzzināt, ka maizes pirmsākumi meklējami apmēram 15 tūkstošus gadus atpakaļ, kad pirmatnējie cilvēki starp akmeņiem saberza graudus, sajauca tos ar ūdeni un ieguva putru. Vēlāk to jau varēja uzcept, tā iemācījās pagatavot pirmos plācenīšus. Pagāja vairākas tūkstošgades, līdz senie ēģiptieši sāka cept raudzētu maizi, ieskābējot un uzraudzējot mīklu, no kuras ceptā maize bija ievērojami garšīgāka, poraināka un ilgāk saglabājās svaiga. Nu jau gadsimtiem ilgi graudaugi ir cilvēku svarīgākie pārtikas produkti. Valmieras muzeja krājumā glabājas arheoloģisko izrakumu laikā Valmieras pils teritorijā pie Izstāžu nama vecās ēkas Bruņinieku ielā 3 atrastie graudi. Trīs metru attālumā no ēkas rietumu pagraba sienas atsedzot mūra fragmentu, 1,4 m dziļumā uz klona atseguma, nelielā deguma laukumā ar oglēm atrastos graudus zinātnieki datējuši ar 16. gadsimtu.
Izstādes mērķis pievērst uzmanību ne tikai daudzajiem krājumā uzglabātajiem lietiskajiem materiāliem un darbarīkiem, vairākus no kuriem var aplūkot izstādē “Uzmanību EKSPEDĪCIJA” Izstāžu nama 2.stāvā, bet atgādināt, ka latviešu tautas kultūrā maizei ir īpašs gods. Senlatvieši lielu nozīmi piešķīra visiem maizes tapšanā iesaistītajiem – sējējiem, arājiem, malējiem, cepējiem. Par maizes iegūšanas ceļu, lietošanu un īpašajām tradīcijām liecina tautasdziesmas, paražas un ticējumi.
Ar maizes sagatavošanu, cepšanu un ēšanu saistās arī daudzie tradicionālie svētki un svinamās dienas latviešu tautas kultūrā. Saglabātais kultūras mantojums liecina, ka senie latvieši prata gan darbu darīt, gan svētkus svinēt. Jēkaba diena – 25. jūlijs ir saimnieku diena, tāpēc Jēkaba galvenā atbildība ir gādāt par maizes labības – miežu, rudzu briedumu un ražu. Saimnieču, jeb Annas dienā – 26. jūlijā parasti ēda jauno rudzu maizi. Savi rituāli Labrenča dienai – 10. augustam, savi – Māras dienai 15. augustā. Māru godā par īsto zemes saimnieci, tāpēc šo dienu saukuši arī par Lielās Māras jeb Mātes dienu, Maizes dienu. Ap Mārām jaunā rudzu raža jau ienākusies, un Māra gādā arī par jauno maizi. Senie latvieši bija pārliecināti, ka rudzi jāsēj vai nu trīs dienas pirms vai trīs dienas pēc Bērtuļiem, tāpēc senajā laika ritumā svarīga arī Bērtuļa diena – 24. augusts. Senču kalendārā seko Jumji – 23. septembris, rudenāji, ar kuriem iesākas labības ražas ievākšana, bet ražas ievākšanas nobeigums ir Apjumības. Jumja diena, Apjumības, Appļāvības ir rudens svinamais laiks, kam seko Dievaines, jeb Veļu laiks. Tas ir brīdis, kad nakts kļūst tikpat gara kā diena. Ap šo laiku arī visai labībai bija jābūt nopļautai un savestai zem jumta, tādēļ saulgriežu svinības saplūda ar ražas novākšanas svētkiem, no kurienes arī nosaukums Appļāvības. Rudens saulgriežu svinības jāsaprot kā divu dažādu rakstura izdarību sakopojums: Saulgriežu svinības, kur galvenā loma ir Saulītei un Dieva dēla Jumja klātbūtnei, kā arī ražas novākšanas svētkiem, ar Jumja godināšanu un rudens tirgu.