Jāņu paražas ir ļoti senas un atrodamas tautas folklorā, bet pirmie svinību apraksti zināmi kopš viduslaikiem. 1584. gadā Baltazars Rusovs savā Livonijas hronikā rakstīja, ka „Pie jāņugunīm pa visu lielo zemi ar lielu prieku danco, dzied un lēkā”.
Uz Jāņiem posās un gatavojās jau laikus. Tika ravēti dārzi, velētas drēbes, postas istabas un klētis, slaucīti pagalmi un ceļi, gatavota malka ugunskuram un cirstas meijas, pļauta zāle govīm un zirgiem. Saimnieks ķērās pie alus darīšanas, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru. Alus un siers ir galvenie vasaras saulgriežu svētku maltītes ēdieni. Siers ir sievišķais ēdiens, jo sieviešu pārziņā ir govju slaukšana un siera gatavošana, bet alus – vīrišķais, jo vīri apstrādā laukus, sēj miežus un tos novāc.
Alus baudīšanai ir nepieciešami alus kausi un krūzes. Alus dzeršanai vajadzīgos traukus gatavoja no koka vai māla. Muzeja krājumā ir daži koka kausi. Lielāko alus kausu kolekcijas daļu veido māla kausi. Alu no mucas vispirms pildīja lielās māla krūzēs. Šos traukus ikdienā izmantoja pienam, ūdenim, skābumam vai kādam cita dzērienam. Jāņos lielās māla krūzes pārvērtās par svētku alus traukiem, no kuriem alu pēc tam lēja mazākos kausiņos.
Izstādītie māla kausi un krūzes ir dažādu podnieku darbi. Tajā skaitā arī valmieriešu darinājumi. Pie Upes vai Apiņa ražotās krūzes, šķīvjus vai alus kausi noderēja ne vien pašu vajadzībām ģimenē, bet arī ārpus tās. Gadsimtu mijā apmeklētājus gaidīja 21 alus bode, 13 vīna pagrabi, 10 traktieri, četras bufetes biedrības namos un dzelzceļa stacijā! M. Upes podniecība darbojās Vītolu ielā. P. Apiņa – Limbažu ielā.
