No 2023. gada 13. oktobra līdz 17. novembrim Valmieras muzeja Izstāžu namā skatāma izstāde “Uzgleznots portrets. Jānis Staņislavs Roze”.
Aizmirsts novadnieks, kurš nodzīvojis spilgtu mūžu – no krodzinieka dēla par latviešu pirmo portretistu. Jāņa Staņislava Rozes dzīvesstāstu mūsdienās apvij leģendas un pārstāstījumi, taču pārbaudītu faktu ir daudz mazāk. Nesenāko un apjomīgāko mākslinieka dzīvesgājuma pētījumu veicis mākslas zinātnieks Aivars Leitis, kurš monogrāfijā “Leģendas hipotēze” (2012) ar vārdiem uzgleznojis Jāņa Staņislava Rozes portretu – savu versiju par vienu no noslēpumainākajām personībām latviešu mākslas agrīnajā posmā:
“Gleznotāja dzīves gaita nedod miera pētniekiem. Liels ir kārdinājums to rekonstruēt. Kaut vai tikai tāpēc, ka daļa uzgleznoto portretu ir nozīmīgi arī mūsdienās, un būtu tuvredzīgi viņa talantu novērtēt par zemu. Turklāt savulaik Jānis Staņislavs Roze latviešu mākslā ar dažiem saviem sasniegumiem ir bijis pirmais.”
Jānis Staņislavs Roze dzimis 1823. gada 3. aprīlī Valmieras apriņķa Ķieģeļu pagasta Caurumkrogā. Neīstenojis tēva gribu kļūt par skolmeistaru pēc mācībām Palsmanē un īsu brīdi pastrādājis par muižas pārvaldnieku Sinolē, viņš devās uz Rīgu. Tur, apguvis krāsotāja un kariešu lakotāja iemaņas, 1842. gadā ieguva daiļkrāsotāja zeļļa grādu, līdz atrada savu aicinājumu – glezniecību. 19. gs. vidū Roze sāka veidot savu portretista karjeru, sava amata prasmi vēlāk izkopjot privātās studijās Pēterburgā un Minhenē, tādējādi viņa portretu glezniecībā dominēja krievu un vācu glezniecības skolas iespaidi. Pēc iesnieguma Pēterburgas Mākslas akadēmijā 1854. gadā viņš ieguva brīvmākslinieka atestātu, savukārt 1861. gadā kā pirmais no latviešiem ieguva akadēmiķa nosaukumu. Neskatoties uz to, ka Jāņa Staņislava Rozes ceļš veda uz Krieviju un Rietumeiropu, kur ieguva lielu pieredzi portretu gleznošanā un arī nozīmīgus sakarus, palikt Pēterburgā un kļūt par augstākās sabiedrības portretistu viņam neizdevās. Atgriežoties Rīgā, Roze kļuva par pieprasītu portretistu un ar panākumiem gleznoja Rīgas pilsoņus, latviešu inteliģences pārstāvjus un Rīgas Latviešu biedrības vadītājus. Viņa agrīnie portreti ir emocionāli izteiksmīgi, vēlāk – atturīgi portretējumi ar fotogrāfisku precizitāti. 19. gadsimta otrajā pusē, fotogrāfijai sākot konkurēt ar gleznotu portretu, Roze, tāpat kā viņa laikabiedri, daļu darbu sāka gleznot pēc fotogrāfijām un nereti fotogrāfijas vienkārši izkrāsoja. Pie Rozes mācījušies vēlāk pazīstamie latviešu mākslinieki – Arturs Baumanis, Jānis Staņislavs Birnbaums, Andrejs Lapiņš un citi. Jānis Staņislavs Roze nomira 1897. gada 30. novembrī Rīgā.
Patiesību neviens vairs neuzzinās, taču izstādē katram iespējams pa mozaīkas gabaliņam salikt savu Jāņa Staņislava Rozes portretu. Izstāde aicina ielūkoties Jāņa Staņislava Rozes gleznotajos portretos un viņa dzīves gājumā. Šogad Jānim Staņislavam Rozem – 200.
Izstādē eksponēti darbi no Latvijas Nacionālā mākslas muzeja, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja un Rīgas vēstures un kuģniecības muzeja kolekcijām.
*Publicitātes attēlā izmantots fragments no Jāņa Staņislava Rozes gleznas “Pašportrets”. 1854. LNMM. Foto: Ints Lūsis
