Sandra Krastiņa, foto Jānis Deinats
No 2018. gada 2. – 31. martam Valmieras muzeja Izstāžu namā būs skatāma Sandras Krastiņas personālizstāde “Būs jārunā”.
“Strādājot pie kādas tēmas noteiktai izstādei, procesa gaitā vienmēr rodas aizmetņi jau nākamajām idejām. Tāpēc varu apliecināt: katra topošā gleznu cikla tēli dzimuši un brieduši jau iepriekšējo darbu ietvarā. Izstāde “Būs jārunā” veidosies no gleznām, kas radītas pēdējo trīs gadu periodā un bijušas piederīgas personālizstāžu “Vīrs. Un vārds.”, “Civilisti”, “#dienasvaronis” tematiskajam lokam. Šoreiz mani interesē kā gleznojumi no vairākām izstādēm, kurās kā vienojošo stāstījuma asi varu minēt – indivīda vietas un sociālo lomu meklējumus dzīves laika piedāvātajos spēles noteikumos – kā šiem gleznojumiem savstarpēji mijiedarbojoties un “sarunājoties” vēstījums papildināsies vai, iespējams, uzņems vēl kāda cita rakursa pavedienu. Manis izvēlētais izteismes līdzekli ir glezniecība. Manuprāt, glezniecība ir mēdijs, kas savā ietilpībā spēj notvert laiku. Audekla, krāsu materialitātes pretestība un gleznotāja nepastarpinātā žesta mijiedarbība ir tā sazobe kā rezultātā top nosacīta vides kapsula, kur gaistošajai šodienai pārtapt un saglabāties ilgstošajā tagadnē.”: stāsta māksliniece Sandra Krastiņa.
Pazīstamā gleznotāja Sandra Krastiņa savu radošo izpausmju un mākslinieciskā rokraksta ziņā ir daudzpusīga personība. Māksliniece priekšplānā izvirza tēmu, kas viņai ir bijusi būtiska kopš radošās darbības uzsākšanas – indivīda un notikumu attiecības. Kā cilvēks pozicionējas dažādās vēsturiskajās, politiskajās un kultūras situācijās, kā izjūt sevi apdzīvotajā vidē un norisēs? Tematizētos jautājumus autore risina arī mākslinieciski tehniskā līmenī, lai statiskajā medijā – glezniecībā – notvertu fragmentētu, tomēr dinamiski virzītu laika un izjūtu kustību. Sandra Krastiņa glezniecības un mākslas uzdevumu saskata spējā formulēt tēlus, kas izsaka plašu laikmeta kontekstu, vienlaikus nepazaudējot saikni ar noteiktu vietas mentalitāti.
Sandra Krastiņa (1957) mācījusies Latvijas Mākslas akadēmijas Monumentālās glezniecības nodaļā (1976-1982), profesora Eduarda Kalniņa meistardarbnīcā (1982-1986). Strādājusi par pedagogu Jaņa Rozentāla mākslas vidusskolā. Latvijas Mākslinieku savienības muzeja izveidotāja un vadītāja (2001–2006), apgāda “Neputns” žurnāla “Dizaina Studija” galvenā redaktore (2006-2012). Darbojusies arī grafikā un animācijā, veidojusi dizainu Latvijas Bankas kolekciju monētām.
Izstādēs piedalās kopš 1980. gada. Regulāri rīko personālizstādes Rīgā, citviet Latvijā, arī ārvalstīs. Autores darbi glabājas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja (Rīga), Ludviga muzeja (Ķelne, Vācija), Valsts Tretjakova galerijas (Maskava, Krievija) krājumā, kā arī daudzās citās muzeju un privātās kolekcijās Latvijā un ārvalstīs.
