Lai sekmētu piensaimniecības attīstību, 1922. gadā vietējie zemnieki Jānis Staubmanis, Augusts Balodis, Eduards Vassers, Jūlijs Osis, Mārcis Ozols, Pēteris un Jānis Bergmaņi nodibināja Valmieras piensaimnieku sabiedrību, kura 1923. gada 10. martā sāka aktīvi darboties. Rosīgajā Valmieras piensaimnieku sabiedrībā ar saviem nokrejošanas punktiem par biedriem iestājās Koku (Kocēnu), Kauguru, Valmieras, Mujānu, Jaunvāles, Ķieģeļu un Jaunburtnieku pagasti. Pieaugot biedru skaitam līdz 150 un paplašinot sabiedrības saimniecisko darbību, radās vajadzība pēc lielākām ražošanas un piena produkcijas pārstrādes telpām, jo līdzšinējās īrētās pagraba telpās nebija iespējams pārstrādāt pieaugošo piena daudzumu.
1928. gadā sabiedrība nolēma par modernas vairākstāvu koppienotavas celtniecību pašā pilsētas centrā. Projektu izstrādāja Latvijas Piensaimniecības Centrālsavienībā, kopējās izmaksas, ieskaitot zemi un uzstādītās iekārtas, plānojot ap 163 000 latu. Celtniecību pabeidza 1929. gada rudenī. Tā paša gada 7. decembrī Valmieras Piensaimnieku sabiedrības jauno namu svinīgi iesvētīja mācītājs K. Beldavs, klātesot kuplam pulkam valmieriešu un viesu. 1932. gadā uz plašajām telpām Rīgas ielā 41.b. pārnāca arī Valmieras pilsētas bibliotēka.
Arhitekta stāsts
Ēka veidota izteikti klasiskās formās – ievērota simetrija ar akcentētu ēkas vidus daļu, rūpīgi izvērtētas arhitektonisko detaļu proporcijas un kopējā kompozīcija. Šo namu rotā arī visai askētiski ornamentālie rotājumi, kas raksturīgi nacionālā romantisma stila celtnēm, kur iedvesma ņemta no etnogrāfiskajiem motīviem un tautas lietišķās mākslas paraugiem. Kā akcents ēkas augšdaļā izveidotas arī trapecveidīgas logailas ar noslīpinātām augšdaļām, kas kompozicionāli veido stilam atbilstošu arhitektonisko raksturu un glīti pabeidz ēkas apjomu. Ēka atrodas uz vienas no svarīgākajām ielām pilsētā – Rīgas ielā, kas zināmā laika periodā ir būtiski mainījusies, taču ēka ir saglabājusi savu raksturu un izteiksmi, tādā veidā saglabājot akcentu pilsētvides panorāmā.
