Ēka 18. gs. beigās būvēta kā krogs un tolaik atradusies aiz pilsētas robežas, lielā Rīgas – Tērbatas pasta ceļa malā. 19. gs. 70. gados „Zelta lauvas” krogam bijušas divas atsevišķas ieejas: viena vācu kungiem, bet otra – tuvējo pagastu latviešu zemniekiem.
Divdesmitā gadsimta sākumā namu pārbūvēja par kazarmām. Tajās ievietoja 95. Krasnojarskas kājnieku pulka abas rotas. Netālu no kazarmām atradās Garnizona laukums kareivju apmācībām un Valmieras apriņķa Kara pārvalde. 1913. gadā kazarmu ēkai uzbūvēja otro stāvu. Pēc I. Pasaules kara, 1922. gada martā uz Valmieru pārcēla 8. Daugavpils kājnieku pulka 1. un 2. rotu. Aktuāls kļuva jautājums par karavīru izmitināšanu. Pilsētā brīvu, šim nolūkam piemērotu telpu nebija, un pašvaldība pieņēma lēmumu karavīrus izvietot pamestajā kazarmu ēkā, Rīgas ielā 69. 1925. gadā karavīrus pārcēla uz Pārgauju, uz Kauguru muižu.
1929. gadā pilsētas domnieki ierosināja tukšo kazarmu ēku pārbūvēt nespējnieku patversmes vajadzībām. Nolēma arī pieprasīt finanšu aizdevumu 70 000 latu no Latvijas Hipotēku bankas. Izstrādāt pārbūves projektu uzticēja vietējam inženierim Mārtiņam Staklem. Projekts paredzēja kazarmu pārbūvēt par modernu aprūpes iestādi: ar vienotu koridoru sistēmu, centrālo apkuri, ūdensvadu, kanalizāciju un elektrisko apgaismošanu. Vērienīgā pārbūve izmaksāja 80 630 latu. Darbus uzsāka 1930. gada martā. Lai piesaistītu un atbalstītu vietējos uzņēmējus, celtniecības darbus izsolīja konkursa kārtībā: tā visus mūrēšanas darbus apņēmās veikt mūrnieks Niklavs, galdniecības darbus – galdnieks Vikmanis, skārdnieka darbus – skārdnieks Apinis. Patversmi plānoja 95 nespējniekiem.
Pēc pārbūves ēkā bija 65 telpas: 26 augšstāvā un 39 pirmajā stāvā. No visām telpām 32 guļamistabas pa 2 – 4 cilvēkiem katrā. Trīs istabas bija plānots atvēlēt slimojošajiem iemītniekiem. Pārējās telpas koplietošanai – 2 darba istabas, bibliotēka, 2 mazgājamās istabas, ēdamistaba 60 cilvēkiem, virtuve un pieliekamās telpas, viesu istaba. Ēkā arī atradās saimniecības pārziņa dzīvoklis. Telpu vēdināšanai ierīkoja bēniņos 3 elektriskos ventilatorus. Malkas šķūni, noliktavas, veļas mazgātuvi ierīkoja vēlāk. „Tik moderni iekārtota nespējnieku patversme provincē kā Valmierā – Latvijā nekur nav” tā rakstīja „Valmieras Avīze”1930. gada 19. decembrī pēc patversmes atklāšanas.
2020. gada nogalē pārbūvētajai ēkai būs svinami 90 gadi, bet tajā joprojām mīt gados vecākie valmierieši un aprūpējamie no visas Vidzemes.
Arhitektes Zandas Lapsas komentārs:
Lai arī ēka pārdzīvojusi vairākas funkciju maiņas un pārbūves, spilgtākās stila iezīmes ēkai ir skaidri saglabājušās – fasāde veidota stingri simetriska ar izceltu centrālo daļu, detaļas izstrādātas ķieģeļu mūrī, īpaši akcentējot izmūrētās dzegas. Neskatoties uz ēkas pārmaiņām laikam ejot un nesaglabājot oriģinālo ķieģeļu fasādi, Valmierā šī ir viena no retajām ēkām, kur saglabāti īpaši dekoratīvi elementi – dentikuļi – no ķieģeļiem veidota izvirzītu zobiņu rinda. Šī ēka būvēta tautā sauktajā “ķieģeļu stilā” jeb vienā no eklektisma formāli stilistiskajiem novirzieniem, kur askētiskas detaļas parādās tieši ķieģeļu mūrējumā. Ēkas spilgtākās rakstura iezīmes respektējuši arī arhitekti SIA “Bergsons un Brūnais”, kas, 2007.gadā piešķīra fasādēm jaunu izskatu – tādu, kādu varam redzēt to šobrīd.
Foto anotācija: Skats uz kādreizējo kazarmu ēku pirms pārbūves, Foto 1920.- tie gadi.
