Valmieras vecais universālveikals jeb vecais unītis, kā ikdienā joprojām to saucam, – savulaik bija viena no pirmajām sabiedriskajām ēkām, kas Valmierā uzcelta pēc 2. pasaules kara. Projekta (1951.) autori bija arhitekti Pēteris Saulītis (1910-2000), Arturs Reinfelds (1911-2003) un Vaidelotis Apsītis (1921-2007). Vietējai patērētāju biedrībai iespaidīgās trīsstāvu ēkas būvniecībai piešķīra zemi pilsētas centrā 1951. gada nogalē. Celtniecības darbi noritēja 2 gadus- no 1953. līdz 1955. gadam. Ēkas kopējā vērtība līdz ar bagātīgajiem rotājumiem gadu pēc būvdarbu pabeigšanas bijusi 786 0008 tūkstoši rubļu.
Ēkas pirmie divi stāvi bija paredzēti tirdzniecībai, bet 3. stāvs – administrācijas vajadzībām. Ēkas fasādi divās publiski apskatāmajās rotāja iespaidīgāki joniešu ordera pilastri. Kvalitatīvs un grezns pirmā stāva interjera dekorējums (koka daļām izmantots ozols), izmantoti latviešu etnogrāfiskos motīvi (saktas, skujiņa un citi), kuru efektīgākā daļa atrodas kāpņu laukumiņā starp pirmo un otro stāvu – mundrs zeltenes un bāleliņa pāris, kas Līgo vakarā dodas meklēt papardes ziedu, vēl nenojaušot, ka 60. gados LKP CK sekretārs Arvīds Pelše vadīs pret šo svētku svinēšanu vērsto kampaņu. Šajā 50. gadu celtnē visai pilnīgi saglabāta interjera apdare.
Arhitektes stāsts
Arhitektoniski šī ir īpaša ēka, kas rotā un iezīmē Rīgas ielas raksturu. Kā jau minēts iepriekš – ēkas apjoms un raksturīgākās detaļas saglabājušās līdz šodienai. Pašlaik ēkā atrodas vairāki uzņēmumi, kas piedāvā dažādas funkcijas – gan tirdzniecību, gan medicīnas, gan banku pakalpojumus u.c. Šī ēka ir kā spilgts piemērs, kas norāda uz tirdzniecības ieradumu maiņu laika gaitā. Agrāk tirdzniecības nami tika veidoti ar dekorētām fasādēm un lieliem atvērtiem logiem, kas iepirkšanās pasākumu padarīja par īpašu, pat svinīgu. Tirdzniecības ēkas tika būvētas viena otrai blakus, veidojot tirdzniecības ielu (vismaz pirmā stāva līmenī). Mūsdienās šī tendence ir krietni mainījusies – mūsdienu tirdzniecības centriem ir nepieciešama krietni lielāka platība, cilvēku ieradums pieprasa to veidot vienkopus vienā ēkā nevis veidot vairākos apjomos un ielu malās, lielie logi parasti zaudē vietu preču izvietošanai, tāpēc jaunākie tirdzniecības centri ar lielām stiklotām fasādēm neizceļas – gluži pretēji – ēkas tiek veidotas bez skatiem uz ārpusi un lielākoties ar mākslīgo apgaismojumu, tādā veidā ļaujot apmeklētājiem zaudēt laika izjūtu.
