Katrai pilsētai ir sava seja. Tā veidojusies vairāku gadsimtu gaitā. Redzamākos vaibstus tajā ievelk arhitektūra – ēkas, tilti, ielu tīkls, infrastruktūras elementi, parku ainava un mākslinieciski dizaina objekti. Pilsētas ainava nepārtraukti turpina veidoties. Kādas ēkas vēstures gaitā pakāpeniski izzudušas, tā piemēram, neatgriezeniski ir zudis Valmieras blīvi apbūvētais centrs pēc 2. Pasaules kara. Mainījusies visa vecpilsētas ainava – no Valmieras mūra pils saglabājušās vien atsevišķas substances, bet tās iekšpagalmā 18.-21. gadsimtos parādījušās jaunas ēkas. Ielas, kas no centra aizved uz visām pilsētas pusēm izteikti mainījušas apbūvi pēdējos 150 gados. Gaujas krastu apbūvē vairs neatrast pagājušā gadsimta sākumā panorāmā redzamās būves. Šodien arī tā ir vēsture, ar pārsteidzošiem stāstiem un faktiem.
Vēlamies aizvest Jūs ekskursijā kopā ar pilsētas arhitekti Zandu Lapsu, jo katram laikam arhitektūrā bijuši savi stili, likumi, interesanti būvelementi. Uzzinot Valmieras pilsētas arhitektūras objektu īpašos vēstures stāstus, tos papildinās arī arhitektes komentārs.
Šodien pilsēta attīstās strauji, katru gadu veidoja jaunas ielas, tiek uzceltas ēkas, veidotas ainaviskas vietas. Tāpēc mūsu virtuālā ekskursija kopā ar arhitekti stāstīs ne tikai par veco, bet arī par mūsdienu jauno Valmieru, kurā kopā harmoniski jāsadzīvo gan senajiem, gan mūsdienu pilsētvides stāstiem.
VIESNĪCA TĒRVETE
Īpašais vēstures stāsts
1940. gadā bija paredzēts sarīkot vasaras olimpiskās spēles Helsinkos. Lai nodrošinātu ceļotājus no Rietumeiropas ar naktsmājām, kas cauri Latvijai dosies uz Helsinkiem, nolēma, ka Valmierā – vienlaikus ar Cēsīm un Rūjienu, jāuzceļ jauna un moderna viesnīca!
1939. gada uz pilsētas pašvaldības gruntsgabala nojauca ugunsdzēsēju depo ēku. Viesnīcai piešķīra vairāk nekā 5000 m2 lielu gruntsgabalu, kurā ierīkot arī krāšņu parku. Ēkas pirmā stāvā plānoja kafejnīcu, restorānu, 2 konferenču istabas ar blakus telpām, bet 2. stāvā viesnīcas telpas ar 12 numuriem. Pagrabstāvā paredzēja garāžas, pretgāzu patvertni, apkures katlus, virtuvi un citas saimniecības telpas. Ēkas izmaksas vērtēja LS 250.000 – līdz 300.000. Būvdarbus uzsāka 1939. g. 15. jūlijā, 24. septembrī ēkas pamatos ievietoja vēstījumu nākotnei – vara kārbu, kurā līdz ar dokumentu, kuru bija parakstījis Kredītbankas Valmieras nodaļas vadītājs O. Upenieks, pilsētas vecākā vietnieks J. Gustavs, apriņķa priekšnieks J. Vērpelis, apriņķa vecākais V. Vinters, ielika jaunākos laikrakstu numurus un metāla naudu. 1940. gada vasarā ēku daļēji nodeva ekspluatācijā, bet faktiski pilnībā iekšdarbus pabeidza tikai 1941. gada vasarā. Jāpiezīmē, ka pēc 2. Pasaules kara sākuma, Helsinkos plānotās olimpiskās spēles nenotika. 1965. viesnīcai, nu jau ar nosaukumu Gauja, klāt piebūvēja trešo stāvu. 1992. gadā viesnīcu slēdza.
Arhitektes Zandas Lapsas piezīmes
Bijusī viesnīca ir neoeklektiska stila ēka, 20. gs. starpkaru periodā tas bija iecienīts, šo stilu var dēvēt arī par tā laika oficiālo arhitektūru. Arhitektoniski līdzīgas nozīmīgas publiskās ēkas būvētas visā Rietumeiropā. Galvenā iezīme – klasiskās formas kā nezūdoša mākslas vērtība.
Tērvetes viesnīca būvēta ar klasiskā ordera pilastriem akcentētu asimetrisku galveno fasādi.
Tā celta pēc Kārļa Cināta projekta, kā divstāvu nams ar izbūvētu pagraba stāvu. Garums gar vecā tirgus laukuma malu 45 metri, bet gar Bruņinieku ielu 27 metri. Visus būvdarbus tolaik nosolīja Rīgas uzņēmējs M. Hartmanis, kura būvfirma paralēli viesnīcas ēkai jau netālu cēla kaimiņos topošo komercskolu (tagad 5.vidusskola).
Viesnīcas „Tērvete” celtniecības darbi 1940. gada vasarā.
Viesnīca „Gauja”. Foto 1963. g.
