Izstādē ar nosaukumu “Manai Dzimtenei”, kas 2017. gadā tika nominēta Purvīša balvai,iemūžināts Latvijas lauku ainavas portrets un šī laika sava veida vizuālais kods – lauku māju pamestības paralēlā pastāvēšana ar nākotni laukos dzīvojošajos cilvēkos. Līdzās dokumentālai Vidzemes lauku ainavas fiksācijai mākslinieks radījis vairākus objektus, kas vizualizē un spilgtina izstādes ideju un rosina pārdzīvojumu. Izstādei materiālus mākslinieks savācis Latvijas laukos un radījis karti ar pamestajām lauku ēkām un kinētisku objektu “Latvija” – kā bezgalīgā filmā veidotu slīdošu ainavu, uz kuras fona bez apstājas ceļo riteņbraucējs. Veidojot izstādi, mākslinieks fotografējis un kartējis pamestās mājas 15 kilometru rādiusā ap savu māju Druvienā. Kopskaitā to ir 350, šobrīd fotogrāfijās iemūžinātas nedaudz vairāk nekā puse.
Ivars Drulle par izstādi saka: “Šī izstāde ir par vizuālajiem pieturas punktiem ainavā. Esmu apsēsts riteņbraucējs, un viss šis stāsts sākās pirms vairākiem gadiem, kad braukāju ar riteni pa savu novadu. Cilvēkus jau tā īsti tur nemana un galvenie sarunu biedri ir mājas, dažādas mājas, daudz pamestas mājas. Tad es atskārtu, ka viena māja, kas iepriekšējā gadā bijusi, vairs nav, viņa ir sagāzusies vai nojaukta un baļķi ir paņemti. Likās, ka šīs mājas vajadzētu iemūžināt, veidot tādu kā dienasgrāmatu. Tie bija mani sarunu biedri un tā viss sākās.
Specifiska ir objektu veidošanas tehnika. Domāju, ka pats to esmu atklājis. Ideja ir – pie drupām atbrīvoju zemes laukumu un jaucu dzelzs pulveri ar sveķiem. Kad tas viss ir sacietējis, rodas kārtīga, smaga plāksne 2×2 metri. Apgriežot otrādi, veidojas tāda kā sega, negatīvais nospiedums. To dabūju mašīnai uz jumta, vedu uz Rīgu. Tas ir pa īstam sarūsējis.
Izstādi veidojot, vēlējos pieturēties pie kārtīgām, īstām vērtībām – tāpēc ir analogā fotogrāfija, diapozitīvi, milzīgie dzelzs rāmji un rūsainā dzelzī zemes fragmenti. Tāpat kā lielajā video darbā. Bija svarīgi parādīt, ka laiks rit un šie rūsas darbi arī mainās, jo pakļauti atmosfēras iedarbībai. Pēc gada izskatīsies citādi, jo process turpinās. Nevēlos portretēt traģēdiju kādam sabrukumam, tā ir normāla parādība. Ir urbanizācija, cilvēki brauc uz pilsētām, kur ir vairāk naudas. Es drīzāk uz to skatos, kā uz portretējumu manam laikam, manai vietai, tam, kur es atrodos. Savā ziņā tā ir mana dienasgrāmata. Ja pēc gadiem simts kāds to apskatās, viņš redz – kad Ivars Drulle dzīvoja, izskatījās tā. Viņam apkārt bija daudzās mājas, ko pļavas un meži pārņēma savā varā”.
