Valmieras muzeja Izstāžu namā 2019. gada 25. janvārī plkst. 16.00 tiks atklāta tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes darbu izstāde “Zelta laipa”. Izstādes nosaukumu māksliniece izvēlējusies no darba, kurš pašlaik atrodas Latvijas vēstniecībā Ukrainā. Trauslā, smalkā zelta saprašanās laipa starp cilvēkiem ir aktuāla tēma mūsdienas. Izstādes pamatu veidos dažādos laikos tapuši monumentāli gobelēni, un būs arī pārsteigumi. Šī ir mākslinieces otrā darbu izstāde Valmieras muzejā, pirmā satikšanās ar skatītājiem notika 80. gadu vidū.
Beidzot Mākslas akadēmiju, vecāki Ivetai uzdāvināja Valmieras meistara Krieviņa stelles. Uzstādot tās mākslinieces darbnīcā, meistars teica, ka tās ir labākās viņa mūžā, kas ir apliecinājies 30 gadu garumā – tajās austi visi gobelēni.
“Par savu galveno darbības virzienu mākslā uzskatu tieši gobelēnu aušanu. Man patīk radīt liela izmēra darbus. Tāpat kā lielos kokos ieskrienas lieli vēji, arī lielos darbos ienākas lielas domas. Kompozīcijas izveidojumā pielietoju lielu laukumu attiecības. Darbus būvēju uz krāsu kontrasta principa. Man patīk sulīgums dzīvē un mākslā”- tā māksliniece.
“Gobelēna brīvība dzimst no metu un velku struktūras, ko piepilda mākslinieka sapņu un vēlmju zieds. Tieši krāsas izjūta ir tā, kas kādā brīdī Ivetai ļauj sasniegt apbrīnojamu virtuozitātes līmeni, kad aušana sāk apsteigt iepriekšējo nodomu un atļaujas ignorēt zīmējumu. Pavedieni paši sāk rosināt formu, un tad parādās negaidītas izredzes. Ivetas darbus kāds cits meistars noaust nespētu, jo radošums ir vajadzīgs katrā posmā. Jo lielāka ticība sev un procesam, jo labāk sanāk. No bērnības Iveta jūt vienotību ar dabu, kas plešas lielumā, sazarojas veidolos un uzplaukst pilnesībā. Tās mistiskā svētdarbība uzliesmo brīžos, kad māksliniece atvasina tēlus no dabas un ieauž tos gobelēnos vai ieglezno zīdos. Debesis, ezers, kalns, koks, akmens, vējš, zieds, putns, zeme… Aiz vispārinātiem jēdzieniem Iveta paslēpj veselu rēķinu precīzu vārdu, izjūtu un zemtekstu ar daudzām nozīmēm. Maģiskajās formulās būtiska ir atkārtošana, vārdošana, rīmēšana. Līdzīgi notiek Ivetas tekstilā, kur viņa atkal un atkal atgriežas pie iemīļotiem tēliem, ikreiz pārdzīvojot tos ar iztēles spēku un radot arvien jaunu ritmu, jaunu krāsainību, jaunu pasauli. Viņa idealizē dabu, pirmatnējības tvērumam pretī liekot nevis spoguļattēla atbilstību, bet gan spēju izteikt dabas enerģētisko potenciālu cilvēciskā mērogā. Gobelēnos ieaustā gaisma uzliesmo kopā ar dvēseles uguni. Daba mākslas kontekstā tiek uztverta kā pašvērtīga realitāte. Ivetas tekstilam ir raksturīgs paralēlisms, tas pats, kas latviešu tautasdziesmās dēlus saista ar ozoliem, bet meitas ar liepām. To nosaka psiholoģija. Transformācijas tekstila kompozīcijās izraisa tas, kas risinās mākslinieces dvēselē, un dabas elementos mēs sadzirdam viņas dvēseles atbalsi. Ivetas Vecenānes mākslas tēlainība ar lielziedu, augu, ainavas motīviem, kas rodas no dabas vērojuma, un tieksme uz vizuālā teksta blīvumu formu ģeometrizācijā vai krāslaukumu brīvajā kārtojumā ierosina transcendentālas domas un intīmas noskaņas arī. Gobelēnu savienība ar reālām sienām veido dzīves telpas oderi. Šī telpa ar drošības, stabilitātes un siltuma sajūtu darbojas kā neizsīkstošas kustības un atjaunošanās avots…” tā par mākslinieci raksta mākslas zinātniece Anita Vanaga.
Iveta Vecenāne beigusi Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolu, un LMA Tekstilmākslas nodaļu veidojot diplomdarbu R. Heimrāta vadībā, ieguvusi Mākslas maģistra grādu. Izstādēs piedalās kopš 1986. gada. Darbojas tekstilmākslā – gobelēni, gleznojumi uz zīda, tērpu dizains un tekstildizaina rotas, un grafiskajā dizainā, grāmatu ilustrācijā un rakstniecībā.
Notikušas daudzas personālizstādes Latvijā un ārvalstīs, kā arī piedalījusies daudzās grupu izstādēs – Igaunijā, ASV, Lietuvā, Čehijā, Somijā, Krievijā, Luksemburgā, Itālijā, Austrālijā, Uzbekistānā, Ukrainā, Zviedrijā, Vācijā, Ķīnā.
