Būsiet laipni gaidīti Tatjanas Bergas grāmatas “Valmieras vecpilsētas arheoloģija” atvēršanā.
4. oktobrī plkst. 16.30 Valmieras muzeja Izstāžu namā, Bruņinieku ielā 3.
……
Ievads
Valmieras vārds arheologiem līdz šim bija saistīts galvenokārt ar Valmieras
ordeņa pils pētījumiem. 20. gs. sākumā visa uzmanība bija pievērsta Beverīnas
meklējumiem pils vietā. Par pašu vecpilsētu interese nebija liela. Daudzu postījumu
rezultātā, karos un ugunsgrēkos, kā arī pēdējo gadsimtu celtniecības darbos senā
Valmiera pazuda zem zemes. Sadega arī pilsētas arhīvs. Rakstīto avotu trūkums
ilgstoši neļāva rekonstruēt Valmieras vēstures senākos laikus. Pašreiz grūti iztēloties,
kā izskatījās pilsēta pirms 300‒600 gadiem. No viduslaikiem virs zemes
saglabājušās tikai Sv. Sīmaņa baznīca un Livonijas ordeņa pilsdrupas. Līdz šim
valmieriešiem nebija zināms, cik liela bija vecpilsēta, kāda tā izskatījās, kādas bija
dzīvojamās mājas, ar ko iedzīvotāji nodarbojās, kādi amati pastāvēja, kāds bija
pilsētnieku uzturs, trauki utt. Tikai pateicoties nesen veiktajiem arheoloģiskajiem
izrakumiem, pilsētas vēsture kļuva daudz skaidrāka. Šobrīd izpētīta tikai
piektā daļa no visas vecpilsētas teritorijas. Kaut arī daži objekti – bastioni un
daļa Sv. Sīmaņa kapsētas – bija pētīti jau iepriekš, tomēr nozīmīgākos atklājumus
vecpilsētā deva 2005.–2008. gada izrakumi. Tieši tad par pilsētu tika uzzināts
daudz jauna: atsegti aizsargmūru pamati, Rīgas vārti, vairākas dzīvojamās ēkas,
starp tām nodegusī koka ēka, amatnieka darbnīca un pat bruģēta iela ar dzīvojamo
māju pamatiem. Atrastās senlietas deva iespēju spriest par pilsētnieku materiālo
kultūru no 13. līdz pat 17. gadsimtam. Iegūtais arheoloģiskā materiāla apjoms bija
pietiekams, lai pirmo reizi daļēji restaurētu vecpilsētas vēsturi.
Valmiera ir viena no tām Latvijas pilsētām, kas izveidojās Livonijas laikā.
Visām tā laika pilsētām ir daudz kopēju iezīmju. Un tomēr, tāpat kā pasaulē nav un
nevar būt vienādu cilvēku, nav un nevar būt arī vienādu pilsētu. Valmierai piemīt
sava neatkārtojama individualitāte, savas īpatnības, arī savs šarms. Tās vēsturē
bija savi attīstības un stagnācijas periodi. Izrakumos iegūtie dati bija jāsaliek no
atsevišķām detaļām kā mozaīka. Veicot izrakumus un rakstot vecpilsētas vēsturi,
pētnieks nevar būt vienaldzīgs. Man palaimējās jau pirmajā darba gadā Valmierā
iepazīties un strādāt kopā ar izcilu valmierieti “vēsturnieku un Kārlienas lordu”
Laimoni Liepnieku. Talantīgs un zinošs cilvēks, Valmieras patriots, viņš lieliski
izjuta pilsētas garu. Savu patriotismu un mīlestību viņš nodeva arī tiem, kam palaimējās
strādāt viņam blakus. Arheoloģiskā materiāla skaidrojums ir atkarīgs
no pētnieka zināšanām un pieredzes, no tā, kā viņš saprot un izjūt pilsētas
vēsturi. Tāpēc centos sniegt maksimāli precīzus atsegto objektu aprakstus, lai ar
tiem varētu strādāt nākamie pētnieki un, iespējams, dot savu pilsētas vēstures
interpretāciju. Izrakumos atsegtie vecpilsētas objekti – daļa no Rīgas vārtiem,
rietumu aizsargmūra posms ar šaujamlūku un visvecāko bruģēto ielu – tika restaurēti
un iekonservēti, atstājot tos virs zemes. Tādā veidā vecpilsētas rietumu
robeža ir iezīmēta pilsētvidē un ir visiem redzama.
Grāmata domāta arheologiem un viduslaiku vēsturniekiem, skolotājiem
un studentiem, bet galvenokārt tā ir veltīta Valmierai un valmieriešiem.
Es pateicos visiem, kas palīdzēja man grāmatas tapšanā: gan kolēģiem
Viktorijai Bebrei, Rūdolfam Brūzim, Jānim Ciglim, Tālim Pumpuriņam, Ilzei
Reinfeldei, Jānim Tereško un citiem, gan visiem fotogrāfiem un zīmētājiem.
Darba izdošanu finansiāli atbalstīja Valsts kultūrkapitāla fonds un Valmieras pilsētas pašvaldība.
…..
