/Papildinājums Valmieras muzeja ekspresizstādei “Valmieras muzeja krājums Otrajā pasaules karā”, kas veltīta priekšmetiem, kuri saglabājušies no 1944. gada 23. septembrī nodegušā muzeja, kā arī krājumam, kura daļa tie reiz bija. Izstāde norisinās no 2024. gada 17. septembra līdz 16. novembrim Valmieras muzeja Izstāžu nama vestibilā./
19. gs. nogalē Valmieras Latviešu biedrības paspārnē Valdemāra Dāvida Baloža (1848-1918) vadībā aizsākās senu priekšmetu vākšana un apkārtnes senkapos iegūto senlietu kolekcionēšana. Pieņemts uzskatīt, ka šis krājums gājis bojā līdz ar Baloža nāvi un pazudis Pirmā Pasaules kara laikā.
20. gs. starpkaru periodā vairāki vietējie vēstures entuziasti, piemēram, mežzinis Alfreds Briedis, mākslas skolotājs Juris Vītols, agronoms un sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš, meklēja un papildināja vēstures kolekciju, kārtoja iegūtos materiālus ar kopīgo mērķi veidot Tālavas vēstures muzeju. Ap 1929. gadu atvēra Valmieras Latviešu biedrības muzeju. Starpkaru periodā līdz pirmajai padomju okupācijai 1940. gadā vēstures kolekcija atradās guļbaļķu klētiņā pie Vecās aptiekas.
Muzeja veidošanas nolūkā 1938. gadā nodibināja “Tālavas senatnes pētīšanas biedrību”. 20. gs. 30. gadu nogalē arheoloģiskajos izrakumos Valmieras pilī vairākās sezonās iegūtie priekšmeti papildināja potenciālo topošā muzeja priekšmetu klāstu. Tos finansēja ar sabiedrības ziedojumiem, un tos vāca Valmieras vēstures entuziasti, galvenokārt – sabiedriskais darbinieks Hermanis Enzeliņš (1867-1953). Viņu mērķis bija pierādīt, ka Valmierā kādreiz atradusies Indriķa hronikā minētā, mītiskā Beverīnas pils. 20. gadsimta sākumā nacionālā romantisma ietekmē daļai sabiedrības tā asociējās ar šķietami pazaudēto brīvību, vienotās Senlatvijas ideju un “senču varenību” laikā pirms Krusta kariem. Tādēļ tolaik Valmierā šādi, ar kristietības vēsturi un vācu kultūru saistīti artefakti īpašu ievērību neguva.
Kad arheoloģe Elvīra Šnore secināja, ka Beverīna nav atradusies Valmierā, vietējie entuziasti tam nepiekrita. Piemēram, sarakstē ar Hermani Enzeliņu Latviešu senatnes pētītāju biedrības pārstāvis R. Kāpa rakstījis: “Tiem kungiem laikam, (..) nepatīk Valmieras dižās senatnes augšāmcelšanās. (..) Pēc jūsu priekšlasījuma arī polītiskās aprindās Valmieras senātnes un Beverīnas lieta tapusi populāra (..). Šinī sakarā tad arī Šņores kundzei ticis pavēlēts rakstīt “artiķeli”, kurš tad lai būtu it kā gala vārds iesāktajā poleimikā”. Valmierā un apkārtnē 1938. gadā notika divi citi izrakumi, kas beidzās ar tādu pašu secinājumu, kādu bija izdarījusi E. Šnore.
Padomju okupācijas laikā (1940–1941) visas biedrības likvidēja, un muzeja veidošanās apsīka. Savukārt 1941. gada beigās, jau nacistiskās Vācijas okupācijas apstākļos, radās iecere Vidzemes pilsētās (Valmierā, Cēsīs, Valkā) atvērt Rīgas vēsturiskajam muzejam pakļautas nodaļas.
Tolaik ap 2000 priekšmetu lielo krājumu veidoja apkārtnei tipiskas rotas, apģērbs un audumi, kā arī sadzīves priekšmeti – pūra lāde no Burtnieku novada, ganu taure no Mazsalacas, dzirnavas un vilku duramie šķēpi, dažādi naži, cirvji un citi darbarīki. Tāpat muzejā atradās pilsētas vēsturē unikāli priekšmeti, kā, piemēram, ugunsdzēsēju signāllielgabals, 19. gs. amatnieku cunftes naudas lāde, tiesnešu un dažādu amatvīru goda nozīmes. Muzejs glabāja arī ievērojamu valmieriešu piemiņas priekšmetus, kā arī pirmo Dziesmu svētku nozīmīti, hronikas un kartes, kā arī vietējo fotogrāfu izgatavotas dagerotipijas.
Anna Norvele
/Valmieras muzeja vēsturniece/
