• Latviešu valoda
  • English
  • Deutsch
  • Русский
  • Eesti
  • Vakarēšana

    Darbība vakarēt, sena latviešu tautas paraža – pavadīt vakaru kopā, pulkā, strādājot rokdarbus, tērzējot, dziedot. (Latviešu valodas skaidrojošā vārdnīca.)

    Muzeja krājumā ir daudz darbarīku, ko cilvēki agrāk un arī mūsdienās izmanto darbu darīšanai tumšajos rudens un ziemas vakaros. Lielajā saimes istabā kopā sanāca ne vien mājas iedzīvotāji, bet arī kaimiņi. Vakari pagāja, ne vien kopā darot darbus, bet arī sarunājoties, jokojot, dziedot, stāstot pasakas un teikas, arī mazākajiem mācoties burtus un lielākajiem – lasot avīzes, kalendāru vai pat grāmatu.

    Sievietes kārsa vilnu, vērpa linus un vilnu, tina spoles aušanai, šķetināja vilnas dziju. Adīja cimdus, zeķes un cepures. Tūkstošiem gadu pavedienu no apstrādātas aitu vilnas, liniem vai kaņepājiem vērpa ar vārpstiņu, bet 19.gs.vārpstiņas vairāk piemin tikai pasakās. Katrā sētā bija viens vai vairāki vērpjamie ratiņi. Meitas un sievas vērpa vai spolēja diegus, lai paspētu sagatavoties aušanai.

    Vīriešiem daudzi vakari pagāja, vijot striķus. Ikvienā sētā, jo īpaši zvejai, bija vajadzīgas visdažādākās auklas un virves. Daudzi vakari aizritēja, lai ar kāsīšiem vai spoli savītu auklas jeb valgus. Šo prasmi apguva katrs zēns. Turpat skalu gaismā tika darināti arī ikdienā lietojamie apavi. Tikai stipra un droša roka varēja izgriezt pastalu no biezā ādas gabala. Arī ziemā valkājamās virvju (striķu) vīzes pina vīrieši, bet vīzes no liepu līkiem varēja un mācēja uzpīt vai katrs mājinieks. Lai veiktu lielākus koka darbus – pagatavotu ūdens, piena, alus traukus vai kādas istabas lietas, uz laiku izbrīvēja vietu ēvelsolam, un tad lielā istaba smaržoja pēc koka skaidām.

    Tumšajos vakaros vīri laboja darbarīkus un zirglietas, darināja koka karotes, pavārnīcas un kausus. Tapināja mieturus un zarus grābekļiem, plēsa skalus. Vasarā siena laikā nebija vaļas tādiem darbiem. Ja grābeklim izlūza zars, tad paņēma sagatavoto un ielika vietā. Skalus plēsa no gariem priedes vai bērza bluķīšiem lielā daudzumā, glabāja sasietus buntēs istabas sausumā. Uz vakarēšanu ņēma skalu bunti, bet skalus skalturī lika un pa vienam dedzināja. Nodegušo skalu nomaiņa skalturos jeb lākturos bija viens no pirmajiem puišeļu darbiem, bieži vien ar acīm sekojot ābecē boksterējamiem burtiem. Turīgākie varēja atļauties dedzināt tauku vai pat vaska sveci, kas deva daudz vairāk gaismas.

    Garajos vakaros, kad rokas strādāja, prāts meklēja likumsakarības acīm redzamajā. Senču domas līdz mums nonākušas kā tautas ticējumi:

    • ja skalam degot paliek gara ogle, tad būs kāds viesis;
    • skalam nekad nedrīkst dedzināt abus galus, lai nesadedzinātu mājas svētības un miera garu;
    • ja sveču lējējas rājas, tad sveces tumši deg un sprakšķ;
    • auklas nevar pie gultas piesietas vīt, lai cilvēks, kas tanī gultā guļ, nekrāktu.

    Pasaule latvieša mājā ienāca ar senāk neiedomājamām lietām. Kam gan bija vajadzīgs pulkstenis, ja katrā sētā diena sākās ar gaiļa dziesmu, ar saules lēktu, ar nepabaroto lopiņu blēšanu, baurošanu un zviegšanu. Vēl straujāk nekā pie pulksteņa sētas iedzīvotāji pierada pie petrolejas lampas, kas ieņēma skaltura un pat svečtura vietu. 20.gadsimtā mainījās saimniekošanas un dzīves veids, vakarēšanas tradīcija pamazām zuda. Taču šodien, kad ar rokām darinātajiem priekšmetiem mūsu acīs ir īpaša vērtība, atgriežas vēlme būt kopā un darināt jaunas un skaistas lietas, mācīties dažādas prasmes, baudīt tradicionālus un jaunus našķus, atjaunot kopīgas pašu stāstīšanas, lasīšanas un dziedāšanas tradīcijas nu jau pie elektrisko spuldžu apgaismojuma.

    Meitas, manas meitenītes
    Ilgi sēd vakarā;
    Es viņām skalus plēšu,
    Viņas man cimdus ada.

    Vakarēt aiztecēja
    Mana jauna līgaviņa,
    Pajēmuse skalu šauvu,
    Baltas vilnas kodeļiņu.

    Smalki vērpu kunga linus
    Pa vienai šķiedriņai;
    Pa vienai šķiedriņai
    Kā margot apmargoju.

    Informāciju sagatavoja:

    Indra Vīlistere,

    Valmieras muzeja Krājuma nodaļas vadītāja