• Latviešu valoda
  • English
  • Deutsch
  • Русский
  • Eesti
  • Vajag apģērbties siltāk

    Vajag apģērbties siltāk

    Ir pienācis rudens. No rītiem, dodoties savās ikdienas gaitās, uzvelkam siltāku vējjaku vai mēteli. Savos skapjos pārcilājam arī siltās adītās jaciņas, vestes un džemperus. Vasaras kleitas un kurpes jau noliktas skapja tālākajā stūrī. Rudenī velkam kleitas, kostīmus, bikses un uzvalkus no biezākiem audumiem.Uzsniegot sniegam, no skapja celsim laukā arī savas kažokādas jaciņas vai kažokus, kas pašūti gan no dabīgās kažokādas, gan to imitācijām. Kāds nokavējies steidz nest pie kurpnieka labot zābakus un puszābakus. Cits iegādājas jaunus, šī gada rudens un ziemas modes tendencēm atbilstošus. Laucinieki, dodoties rudens lauku darbos, ievelk vilnas zeķes gumijas zābakos, lai nesalst kājas, un vieglāk izbrist kādu dubļaināku vietu.  Mājās palicēji uzvelk siltu plīša halātu un apauj vilnas rīta čības, lai nesteidzīgi iemalkotu kafiju vai tēju. Neviļus rodas vēlme ieskatīties muzeja krājuma materiālos, lai uzzinātu, kādi apģērbi un apavi, iestājoties aukstam laikam,bija modē 20. gs. 20.-30. gados un kur tos iegādājās Valmieras un tuvējās apkārtnes iedzīvotāji.

     

    Neliels ieskats muzeja krājumā.

    Mēteļi un kažoki tekstīliju krājumā.

    Rudens ir laiks, kad vasarā pārcilātie un no putekļiem izvētītie krājuma apģērbi, auduma maisos salikti, karājas uz pakaramajiem muzeja skapjos. Tekstīliju krājumā ir ap 200 dažādu apģērbu, taču virsdrēbju aukstajam laikam krājumā ir ļoti maz. Tikai seši vienkārši sieviešu mēteļi, no kuriem trim ir kažokādas apkakles un vienam mētelim aproces un kabatas apdarinātas ar karakulādas sloksnīti. Vīriešu mēteļu ir vēl mazāk, tikai trīs.Viens no mēteļiem, stipri padilis, lietots LTK laikā Būhenvaldes koncentrācijas nometnē (1944.- 1945.). Divi vīriešu vilnas mēteļi šūti 20. gs. 30.gados. Vienam no tiem audums darināts tepat Valmierā J.Līča tekstilfabrikā.

    Foto. J.Līča fabrikas darbinieki pie Goda vārtiem 1936. gada februārī, sagaidot K.Ulmani uz 15. gadskārtējām zemnieku dienām.

    Tekstīliju krājumā vēl četri aitādas un viens suņa ādas kažoks. Kažokiem par virsdrēbi izmantoti gan pašausti, gan rūpnieciski ražoti vilnas audumi.  No krājuma kleitu klāsta tikai dažas šūtas no tīra vilnas auduma, viena no tām pāršūta no savu laiku nokalpojuša mēteļa.Krājumā nav adītu siltu jaku un džemperu, tik kāda vadmalas žakete, ko uzvilkt vēsākā dienā.

     

    Kurpes, galošas un zābaki.

    Valmieras muzeja pamatkrājumā glabājas 48 pāri dažādu apavu. No tiem desmit pāri ir pastalas, no kurām daļa zināms, ka gatavotas 20. – 30. gados. Krājumā glabājas astoņi pāri gumijas apavu, tostarp“Kvadrāts” ražojuma galošas, kas domātas uzvilkšanai virs kurpēm un A/S “Kontinents” sieviešu gumijas botes.No muzeja krājuma kurpju klāsta dažas zināms, ka gatavotas 30-tajos gados. Glabājam arī koka tupeles un kurpes ar ādas virsmu un koka zolēm, kā arī zābakus ar ādas vai auduma virsmu un ādas vai koka zolēm.

    Diemžēl muzeja krājumā esošie, rudens un ziemas sezonai domātie, apģērbi un apavi neatspoguļo apģērbu un apavu modi un pārdošanā pieejamo apavu ādu,audumu un kažokādu daudzveidību. Tie neparāda cilvēku patieso materiālo labklājību 20. gs. 20.-30. gados.

     

    “Atpūta “ un “Zeltene”.

    Par 20. gs. 20.-30. gadu modi varam uzzināt, ielūkojoties muzeja krājumā esošajos žurnālos“Atpūta”un “Zeltene”. Katrā no šiem žurnāliem ir atvēlēta vieta jaunāko apavu un apģērbu modes tendenču apskatam.Parastu aitādas kažoku attēlus modei domātajās žurnālu lappusēs neatrast. No modes lappusēm lūkojas dāmas “breitšvanca” jaciņās un cimdos. Tiek piedāvāti mēteļi gan no vilnas, samta, velūra un plīša audumiem, gan ūdrādas mēteļi ar lūšādas apkaklēm, gan kurmjādas mēteļi un silti vilnas velūra vai samta kostīmi, kas dekorēti ar pumas vai krāsotas lapsas ādu.Redzami mēteļi ar kumeļādas apkaklēm un ūdeļu ādas kažoki.1928. gada “Zeltenē” ievietotie apavu attēli ieskicē jaunākās apavu modes tendences Latvijā. Šo moderno un ortopēdiski pareizo apavu radītājs bija Rūdolfs Eglītis. 20. gs. 30.g. viņu dēvēja par Latvijas apavu karali. Apavu ražošanā vērojama materiālu daudzveidība. Tos ražoja ne tikai no krāsotas teļādas, hromādas, juhtādas, lakādas un auduma. Izmantoja arī tādas eksotiskas ādas kā ķirzaku ādu, antilopes ādu, čūskādu, dažādu krāsu “chevreau” un pat krupju ādu.Žurnāls “Zeltene” piedāvāja arī izsūtīt attēlos redzamo, pēc jaunākās modes šūto mēteļu un kažoku piegrieztnes, lai tos uzšūt var jebkurš, kam ir vēlme un materiālās iespējas. “Atpūtas” modes lappusēs atradās vieta arī visjaunāko modes  apģērbu attēliem no Parīzes. Cilvēku vēlmi pēc tiem neietekmēja pat pasaules ekonomiskā krīze, kura 20. gs. 20.-30. gadu mijā sasniedza arī Latviju. 1932. gadā Latvijā produkcijas ražošana apģērbu un apavu rūpniecībā samazinājās uz pusi. Pazeminājās iedzīvotāju dzīves līmenis, jo daudzi uzņēmumi pārtrauca ražošanu, un cilvēki palika bez darba. Taču veikali vairāk nekā jebkad bija pilni ar dārgām importētām kažokādām, audumiem un citām lietām. To neietekmēja pat ievedmuitas tarifu paaugstinājums zvērādām 1931. gadā.Krīzes laikā  “Zeltenes” praktisko padomu lappusītēs parādījās aicinājums taupīgāk pielietot dabīgās kažokādas. Žurnāla jautājumu un atbilžu lappusēs varēja atrast rakstus, kā mājas apstākļos iztīrīt apvalkātas, vairs ne labākā izskata kažokādas, piemēram, kotika krāgu, lai tā izskatās atkal kā jauna. Varēja atrast padomu, kā “plānākam naudas makam” tikt pie elegantas garnitūras, izmantojot jaunās ādas imitācijas. Ādas imitācijas apkakles itin viegli varēja pagatavot katra sieviete pati, lai izdaiļotu un padarītu modernu no modes izgājušu apnēsātu mēteli. Iepriekšējās sezonas mēteļa modernizēšanai tika piedāvātas arī nelielas uzpogājamas dabīgās ādas apkakles. Žurnālu lappuses rotāja attēli un apraksti, kā praktiski pāršūt nemodernu platu mēteli, par modīgu, augumam pieguļošu mēteli vai kostīmu. Taču cilvēki joprojām tērēja vairāk, kā ieņēma, tostarp dārgu modīgu apģērbu iegādei. Viņi alka pēc Vīnes vai Parīzes šika.

    “Valmierietis”

    Par Valmieras un tuvējās apkārtnes iedzīvotāju iespējām silti un modīgi apģērbties 20. gs. 20.- 30. gados, uzzinām laikraksta “Valmierietis” reklāmlapās. Redzams, ka veikalu, kas piedāvā apģērbus un apavus, Valmierā netrūkst. Eduarda Cimdiņa manufaktūras un modes preču veikals – tirgotava Rīgas ielā 15, rudens sezonai sākoties, piedāvā pansamtus un mazgājamos samtus kleitām un kostīmiem, kā arī Latvijas un Anglijas fabriku ražotos uzvalku un mēteļu audumus.Brāļi Zvirbuļi Rīgas ielā 26 (bijušajā Velēna namā) reklamē ne tikai dažādus audumus un gatavos apģērbus, bet arī dāmu un kungu izejamās un sporta kurpes no ādas un gumijas. P. Kampenus manufaktūras tirgotavā Valmierā, Rīgas viesnīcas namā, Rīgas ielā 22 dabūjamas vilnas kleitas, uzvalki, adītas jakas, mēteļi rudenim un ziemai. Nopērkams arī flaneļa audums, zvērādas un kalošas. Turpat var dabūt vatētās un flaneļa segas siltākam miegam.Iegādāties lētas modes preces un kungu un dāmu apavus aicina arī Ernesta Mārtinsona manufaktūras preču tirgotava Rīgas ielā 19. Tur dabūjamas arī slapjam laikam tik nepieciešamās galošas. Pie reizes var iegādāties arī ādiņu krāgai un pasūtīt jaunu ziemas mēteli.Vērts iegriezties arī J.Stepes gatavu apģērbu un modes preču veikalā – tirgotavā Rīgas ielā 16. Veikals piedāvā glītus un lētus dāmu mēteļus no zīda, ripsa, bostona, vadmalas, kā arī visjaunāko fasonu kleitas, adītas jakas, zeķes, cimdus, kurpes un apģērbu bērniem. Tirgotavā izpilda visādus šūšanas darbus. Pārformē un krāso arī filca cepures. H. Miezis apavu rūpniecība un tirgotava Rīgas ielā 11 piedāvā hroma un juhtādas ūdenszābakus.  Veikals reklamē arī dāmu, kungu un bērnu apavus par ievērojami pazeminātām cenām sakarā ar vispārējo saimniecisko krīzi. Tirgotavā dabūjamas ādas un filca dāmu rīta kurpes. No kamieļu vilnas darinātas rīta kurpes nopērkamas pie J. Auniņa Rīgas ielā 26. Turpat var dabūt arī filca zābakus un “Kvadrāts” ražojuma botes un galošas. Apavu fabrikas “REKORD” izstrādājumi nopērkami Rīgas ielā 16. Kungu, dāmu un bērnu filca zābaki no augstākā labuma tīras vilnas un kurpes nopērkami Z. Dīmanis cepuru un galantērijas veikalā Rīgas ielā 6(Grasmaņa kunga namā). N. Saknes manufaktūras, modes, dāmu konfekcijas, gatavu apģērbu un apavu tirgotava Rīgas ielā 26 piedāvā kungu un dāmu ziemas mēteļus, zīda un vilnas kleitas, kungu uzvalkus un bikses, zīda un vilnas kleitu drānas, uzvalku drānas, oderu audumus. Nopērkamas vatētas, vilnas, flaneļa segas, kā arī galošas, botes un ādas apavi. “Valmierietī” atrodams kurpnieka P. Lāča sludinājums par veikala atvēršanu Rīgas ielā 6 un sludinājums par M. Zandersons Rīgas apavu tirgotavas atvēršanu Rīgas ielā 20(Dambīša kundzes namā). Tirgotavā nopērkamas jaunāko fasonu dāmu kurpes, kungu un bērnu apavi, modernas un siltas rīta kurpes, galošas un botes.Dāmu un gatavu apģērbu veikalsJ.Ustups un A.Buņdže saimnieciskās krīzes laikā piedāvā vilnas vadmalu tikai par trīs latiem un septiņdesmit centiem metrā. Tirgotava reklamē arī par ļoti lētām cenām siltas, mīkstas kažoku un krāgu ādas, gatavus kažokus un mēteļus ar siltām krāgām, izturīgus uzvalkus un kleitas svētkiem un darbam. Aicina nebūt izšķērdīgiem un dāvināt radiem, draugiem un paziņām ko vērtīgu un paliekošu – apģērbus no vietējo un ārzemju fabriku audumiem.  Par lētu cenu adītas jakas, kleitas no zīda un vilnas audumiem, mēteļus no plīša un vilnas bostona, krāgu ādas, glītus apģērbus skolas bērniem piedāvā E. Jeknevics “Modes dailē” Rīgas ielā 13. Lauksaimniekiem izdevīgus pirkumus, aukstajam laikam sākoties, sola P. Ozola Valmieras ekonomiskais veikals Rīgas ielā 22. Dabūjama vadmala, pusvadmala, angļu zilie bostoni, kamgarni – kungu uzvalkiem, veluri, drapi, ripsi – ziemas mēteļiem, gatavi kungu un dāmu mēteļi, kleitas un uzvalki, adītas jakas – kamzoļi. Namamātēm piedāvā parķus, flaneļus, vatētas un flaneļa segas. Krīzes laikā veikals reklamē ziemas botes iegādāties tikai par sešiem latiem agrāko desmit vietā. Vislētākā pasūtīšanas vieta adītiem izstrādājumiem – jakām, kamzoļiem, svīteriem, šallēm, zeķēm un cimdiem bija A. Liepiņš adītavā Rīgas ielā 42. Sludinājumos redzams, ka vēlāk adītavu pārcēla uz Rīgas ielu 60. Eleganti apģērbties vai tikai izlabot veco apģērbu varēja pie šuvējas Elen Mayer Rīgas ielā 41. Dāmu apģērbus – kleitas, mēteļus un kažokus varēja pasūtīt Rīgas ielā 55, dz 4. E. Jostsons āduģērētavā Rīgas ielā 61 varēja nodot ģērēšanai vai tirgotavā Rīgas ielā 28 nopirkt jau izģērētu kažokādu. Ādu ģērētava arī iepirka zvērādas. Apģērbus iegādāties varēja arī Zelmas Bušmanes galantērijas un modes preču tirgotavā Rīgas ielā 21. Kurpnieku meistariem nopirkt dažādas apavu virsas no vietējās un importētās hroma un lakādas par bezkonkurences cenām piedāvāja ādu un apavu tirgotava Rīgas ielā 10. Dāmu, kungu un bērnu apavus, kā arī kurpnieku un sedlinieku piederumus bija iespējams iegādāties pie Ed. Renča Lāčplēša ielā 10. Lielā izvēlē “Kontinenta” gumijas apavus piedāvāja Šnikvalda apavu fabrikas tirgotava Rīgas ielā 31. Laikraksts “Valmierietis” ziņo arī par nelielas purva bebru audzētavas daļēju izbūvi Valmiermuižā, uz kurieni visā drīzumā pārvietos bebru pāri. Pašu zvēriņu, kas maksā 200 latus pēc pieauguma audzētava gan nākotnē neplāno pārdot, tikai ādiņas krāgām par 100 latiem gabalā. Uzziņai jāmin, ka pieminētais purva bebrs nav nekāds tai laikā brīvā dabā iznīcinātais bebrs, bet gan nutrija ko audzē arī šodien. Vairums tirgotavu lauciniekiem piedāvāja aitu vilnas dziju apmainīt pret vadmalas audumu.Viena no tādām bija K. Alksnis drānu, gatavu apģērbu un modes preču tirgotava Rīgas ielā 24, Kokmuižas viesnīcas namā.Bez plašā apģērbu un audumu klāsta, tirgotava piedāvāja zvērādas, botes, galošas un dažādas modes preces.

    Pieminēto veikalu un tirgotavu klāsts bijis ļoti plašs un jāņem vērā, ka ne jau katrs sīktirgotājs, šuvējs, adītājs un kurpnieks reklamējās laikrakstā “Valmierietis”. Dažs izvietoja reklāmas sludinājumu sava veikala skatlogā, cits pielīmēja pie sludinājumu staba vai vienkārši uzsprauda pie tuvējā žoga. Jāsecina, ka valmieriešus un tuvējo miestu iedzīvotājus ar aukstumu nobaidīt bija neiespējami. Protams, dažkārt “Valmierieša” lappusēs parādījās sludinājums, kur kāds meklēja savu pazudušo kažokādas kamanu segu, kažoku vai kādu citu sev tik mīļu un dārgu apģērba gabalu.

    Raksta sagatavošanā izmantota informācija no Valmieras muzeja krājumā esošajiem, 20.gs. 20.-30.tos gados izdotajiem, žurnāliem “Atpūta”, “Zeltene” un laikraksta “Valmierietis”.

    Informāciju sagatavoja:

    Maira Miķelsone,

    Valmieras muzeja galvenā krājuma glabātāja