• Latviešu valoda
  • English
  • Deutsch
  • Русский
  • Eesti
  • Pastnieku gaidījāt?

    PASTNIEKU GAIDĪJĀT?

    Mūsdienās, kad arvien lielāka loma cilvēku savstarpējā saziņā ir dažādiem elektroniskajiem līdzekļiem, mazinājusies vēstuļu un pastkaršu nozīme. Taču vēl ne tik sen, pagājušā gadsimta pirmajā pusē, pastkartes un atklātnes – visizplatītākais un pieejamākais vizuālās informācijas avots, un, visātrākais un populārākais sazināšanās veids!

    PIRMS 150 GADIEM

    Pastkartes (franču valodā carte postale – no stingra kartona izgatavota karte sarakstīšanās vajadzībām) kā oficiāli atzītu pasta sūtījumu veidu apritē 1869. gadā pirmā ieviesa Austroungārija, Vācija un Francija 1870.gadā franču – prūšu kara laikā. Visai drīz arī Krievija 1872. gada 1. janvārī pēc vecā stila, apgrozībā laida pati savu pastkarti. Uz tās bija uzdrukāts „открытое письмо”, t. i. „vaļēja vēstule”, kā oficiāli sāka dēvēt jauno pasta sūtījumu veidu. Līdz pat 1894. gada nogalei visu vaļējo vēstuļu iespiešanu pārzināja Krievijas pasta resors. Ar Krievijas iekšlietu ministra 1894. gada 19. oktobra rīkojumu „atļāva privāti izgatavotu vaļējo vēstuļu pārsūtīšanu pa pastu.” Rīkojumā norādīja, ka „privāti izgatavotajām vaļējo vēstuļu blankām gan pēc izmēriem, gan papīra blīvuma jāatbilst pasta – telegrāfa resora izdotajām. Tās nedrīkst pārsniegt garumā 14 cm un platumā 9 cm. Pastkartes izgatavošanai drīkst izmantot tikai gaišas krāsas papīru. Iekšzemes korespondencei paredzēto pastkaršu priekšpusē jābūt iespiestam uzrakstam „открытое письмо”. Blankas priekšpuse paredzēta pastmarkai, pasta dienesta norādēm un adresāta adresei.” Pastmarku līmēja vienā no augšējiem stūriem. Uz privātajām blankām bija aizliegts iespiest valsts ģerboni. Arī vinjetes un grafisko reklāmu drīkstēja iespiest tikai blankas otrā pusē.  Turklāt nācās ievērot cenzūras un preses nolikuma noteikumus.

    AR SVEICIENIEM

    No 1875. gada Eiropā pasta apritē parādījās vēl viens jaunums – atklātnes ar skatiem (skatu kartes). Tās pircēji labprāt pirka personīgās korespondences vajadzībām, jo maksa nosūtīšanai pa pastu iznāca lētāka nekā vēstulēm. Pieaugot pieprasījumam, izdevēji saprata, ka tās teicami pilda arī reklāmas un suvenīru lomu, jo, kurš gan nevēlētos atsūtīt mājiniekiem vai paziņām sveicienus, piemēram, no Parīzes, Vīnes vai Šveices Alpiem? Pirmo ilustrēto apsveikuma pastkarti Krievijas impērijā pa pastu nosūtīja 1887. gada 6. septembrī pēc vecā stila. 1893. gadā no Prūsijas ieceļojušais tipogrāfijas īpašnieks, rīdzinieks Teodors Otomārs Grīnvalds saviem pircējiem sāka piedāvāt melnbaltā litogrāfijas tehnikā iespiestās pastkartes ar Rīgas un tuvējās Jūrmalas atpūtas vietu skatiem.  Pastkartes iespieda uz valsts pasta resora izdotām pastkaršu veidlapām un tās manāmi atšķīrās no vēlāk iespiestajiem eksemplāriem. Otru vecāko šī profila iespieddarbu firmu (tipogrāfiju un izdevniecību „C. Schultz”) izveidoja Rīgas fotogrāfs Kārlis Šulcs. 1895. gada nogalē pircēji saņēma šīs firmas pirmās krāsainās litografētās pastkartes ar Rīgas un Tērbatas un citu pilsētu skatiem. Šīs pastkartes jau pilnībā atbilda 1894. gada 19. oktobra rīkojumiem par privāti izgatavotajām pastkartēm prasībām. Tādas vai līdzīgas pastkartes ar uzrakstiem vācu valodā pārdeva arī abos Valmieras grāmatu veikalos uz Rīgas ielas. Viens no tiem piederēja vācietim Hermanim Treijam, bet otrs – latvietim Pēterim Skrastiņam.

    ARĪ VALMIERĀ

    20. gs sākumā gandrīz katrā apdzīvotā vietā sāka iespiest pastkartes ar interesantākajiem un vizuāli saistošākiem savas pilsētas, dabas, arhitektūras, ievērojamu personu, notikumu u.c. skatiem. Valmierā kā pirmie pastkartes sāka drukāt jau pieminētie tipogrāfi Treijs un Skrastiņš. Abi rosīgie kungi tās vairumā sekmīgi tirgoja ne vien savos, bet vēl citos grāmatu veikalos jeb, kā tolaik teica grāmatu bodēs. Ar finansiāli ienesīgo pastkaršu izdošanu sāka nodarboties arī Tenis Ulmanis, Eduards Vinklers, Pēteris Liepa, fotogrāfs Jānis Sarkangalvis un Treija cinkogrāfijas tehniķis Ignācijs Maļuškins.

    Tipogrāfiski iespiesto pastkaršu ziedu laiks bija līdz Pirmajam pasaules karam. Pirmo skatu karšu komplektu „Gruss aus Wolmar” („Sveiciens no Valmieras”) izdeva H. Treijs; nākamais komplekts „VALMIERA” tiks iespiests Latvijas brīvvalsts laikā Riharda Zatlera izdevniecībā. XX gs. 20. un 30. gados kolorētas pastkartes un atklātnes ar Valmieras un tuvējās apkārtnes skatiem skaitliski visvairāk izdeva Jānis Dūnis. Lai gan pircēji līdztekus arī bija iecienījuši „FOTOBROM” izdotās foto atklātnes, valmierieši labprāt iegādājās vietējo mākslinieku zīmētās pastkartes.  Laika posmā no 1917. līdz 1934. gadam Dūņa izdevniecības vajadzībām strādāja latviešu mākslinieki Eduards Brencēns, Kārlis Kundziņš, Dāvids Draule. Pēdējais no viņiem kļuva par daudzu košu un krāsainu dažāda sadzīviska un latviešu svētkiem veltītu sižetu autoru. Aplūkojot Valmieras muzeja krājumā esošās D. Draules zīmētās pastkartes, atklātnes, redzam, kā krāsu salikumā un izdrukas kvalitātē atspoguļojas J. Dūņa tipogrāfijas augstais poligrāfijas līmenis.

    PASTNIEKU GAIDOT

    Pastnieks – pasta kalpotājs, veic vienkāršākos pasta darbus, Galvenais viņa pienākumos pasta sūtījumu un korespondences iznēsāšana 3 kilometru iecirknī ap pasta un telegrāfa kantori. Daudzās pasta un telegrāfa iestādēs pastnieks izpilda arī telegrammu iznēsātāja pienākumus. (Konversācijas vārdnīca). Arī pēc Otrā pasaules kara, padomju režīma gados iedzīvotāji labprāt izmantoja pasta pakalpojumu – telegrammu nosūtīšanu. Telegrammu varēja nosūtīt no pasta, uz veidlapas uzrakstot tekstu. Pastnieks telegrammu adresātam piegādāja mājās dažu stundu laikā. Tā kā telegrāfa lentei nebija garumzīmju, ne mīkstinājuma zīmju, bieži gadījās pārpratumi.

    APSVEIKUMA KARTĪTES  

    Mūsdienās gan senajām pastkartēm, gan padomju gados iespiestajām apsveikuma kartītēm ir ne tikai estētiskā vērtība, bet tās arī kalpo kā nozīmīgs vēstures uzziņu avots. No tā, kas fiksēts pastkartēs vai apsveikuma kartiņās – varam uzzināt: no kurienes uz kurieni tās sūtītas, kurā gadā, un, kam sūtītas. Ne mazāk saistoša arī informācija (teksts), kurš rakstīts ar tinti vai zīmuli, bet kopš pagājušā gadsimta 60. gadiem, ar lodīšu pildspalvu.

    Informāciju sagatavoja:

    Ingrīda Zīriņa,

    Valmieras muzeja Vēstures nodaļas vadītāja