• Latviešu valoda
  • English
  • Deutsch
  • Русский
  • Eesti
  • Muzejam 60

    Valmieras muzejam – 60

    “Tas esot noticis ļoti sen… tā iesākam savus stāstus par to, kā cilvēki sākuši dzīvot Valmieras apkaimē pirms tūkstoš gadiem, kā Gauja mūžam vēlusi savus ūdeņus uz jūru, kā Gaujas krastā pacēlusies pilsēta Valmiera – skaistākā, zaļākā, sirdij tuvākā, jo mūsējā. Arī par to, kā iekrāsojam vaibstus pilsētas sejā mēs – cilvēki, kuri te dzīvojam.

    Šogad, svinot Valmieras muzeja 60 gadu jubileju, gada garumā katru mēnesi Valmieras muzeja Izstāžu namā izstāstīsim “Divpadsmit stāstus”. 12 stāsti būs lasāmi arī informatīvajā izdevumā “Valmiera”. Uzdrošināmies cerēt, ka mēs, muzejnieki, un muzejs esam iekrāsojuši pilsētā vērtīgus un patīkamus vaibstus, ka esam godprātīgi vākuši, dokumentējuši, centušies rādīt to, ko piedzīvojuši cilvēki Valmierā un tās apkaimē, ka esam jums vajadzīgi. Pateicamies par kopā paveikto, par to, ka muzejs ir tāds, kādu to redzam!,” Valmieras muzeja direktore Iveta Blūma.

    Mūzikas instrumenti 

    Pastnieku gaidījāt?

    Laika skaitīšana

    Baltā galdauta svētki

    Dziesmu klades

    Jāņu alus un siers

    Nozīmītes

    Galda sudrabs

    Maizītē bagātība

    Sākas skola

    Apģērbties siltāk

    Vakarēšana

    Galda sudrabs

     

    “Muzejs ir gan pamats, sākums, gan turpinājums. Tā nav tikai pagātnes pētīšana, jo viss, kas ar mums pašlaik notiek, ir jau vēsture. Un mūsu lielais uzdevums ir atlasīt to, kas nākotnes cilvēkiem un sabiedrībai būs svarīgi,” sagaidot Valmieras muzeja 60.gadadienu, stāsta muzeja direktore Iveta Blūma.

    “Tādu profesiju, kas aicina paredzēt un domāt, kā cilvēki mūs vērtēs pēc 200, 300 un vairāk gadiem, nav daudz. Glabājam informāciju par bijušo Valmieras rajona teritoriju, pēdējos gados aktīvāk apkopojam ziņas par Valmieru, tās cilvēkiem, notikumiem, kā izskatāmies Latvijas un plašākā mērogā. Veikt atlasi nav viegls uzdevums, bet tas ir jādara, jo muzeja glabāšanas iespējas nav bezizmēra. Tāpēc brīnišķīga ir muzeju draudzība, sadarbojoties pētījumu un krājuma apmaiņā, tas ļauj pilnīgāk parādīt vēstures ainu,” skaidro I.Blūma, pateicoties visiem, kuri vēstures liecības dāvina muzejam, tādējādi ļaujot tālāk nodot stāstus par mums pašiem. “Protams, ka ir tāda muzejnieku sāpe, ja uzzinām, ka kādas senlietas, ko cilvēks uzskatījis par nevērtīgām, tiek izmestas. Līdz ar tām nebūtībā aiziet arī kāds stāsts. Tas, kas mums pašlaik šķiet pierasts un pat nevajadzīgs, nākotnē liecinās par mūsu dzīvi, paradumiem.”

    Un ko rakt vēl ir ļoti daudz. Gan tiešā nozīmē, jo Valmieras zemes dzīles joprojām slēpj simtiem gadu senus stāstus, gan arī pārnestā – ar rūpīgu un pacietīgu darbu dokumentos un arhīvos var atrast izcilas “pērles”. “Muzeja darbiniekam jāprot ieraudzīt lietu un vēstures unikālie stāsti. Tie jāmeklē pie cilvēkiem, pētniecības institūcijās, arhīvos. Bet reizēm atrodam arī tepat. Maršnera mājas, viena no muzeja ēkām, šķūnī, kur mētājās iedzīvotāju atstātā lūžņu un atkritumu kaudze, atradām gleznu. Pēc notīrīšanas un restaurācijas izrādījās, ka tā ir atpazīstama latviešu mākslinieka Nikolaja Breikša glezna. Tā ir ļoti savdabīga – abpusēja, ar īpaši veidotu rāmi, lai gleznu patiešām varētu aplūkot no abām pusēm. Turkāt tā ataino Valmieras muzeja teritorijā esošās ēkas.” Turpinot pētniecību ārvalstu arhīvos, piemēram, Prūsijas Slepenā arhīva datubāzēs, kur glabājas agrāko ordeņzemju dokumenti (12.–19.gadsimts), ir iegūti mākslinieku Drossu 1858. un 1875.gada meistarapliecības. Tās pierāda, ka Valmierā šajā laika pastāvējusi galdnieku un gleznotāju brālība. Turklāt apliecība ir ļoti skaista – ar detalizētu Valmieras panorāmu un skatu uz Sv.Sīmaņa baznīcu. Savukārt Lībekas arhīvā izdevies atrast senāko līdz šim zināmo Valmieras ģerboni no 14.gadsimta. Kā arī dokumentu, kur Valmiera minēta nevis kā Wolmar vai Woldemar, bet gan Wolmyr.

    Muzeja direktore stāsta, ka ļoti svarīgas ir skolēniem veidotās programmas, lai mūsu kopīgā atmiņa glabātu ziņas arī par tām laika liecībām, kas pamazām izzūd. “Laiki mainās ļoti strauji. Arī mums reizēm grūtības sagādā atšifrēt, ko priekšgājēji vēlējušies pateikt. Tāpēc muzejs iet laikam līdzi ar veidu un tehnoloģijām, kā mēs par vēsturi stāstām. Muzejs var piedāvāt klātienē un bez starpniekiem ieraudzīt un iepazīt oriģinālmateriālu, ko skārušas mūsu priekšgājēju rokas.”

    Turklāt nepietiek tikai ar laika liecību atrašanu. Seko apstrādes process, nereti restaurēšana un pēc tam pētīšana, lai uzzinātu priekšmeta glabāto stāstu. “Mūsu kolekcijā ir dejotājas Martas Alberingas dāvinātā viesistabas garnitūra. Uz šiem krēsliem, bieži tiekoties kāršu spēlē, sēdējuši ģenerālis Jānis Balodis un bijušais prezidents Kārlis Ulmanis. Vienā reizē prezidents neuzmanīgi atbalstījies, krēsla parocenītis nolūzis. Un tāds arī šis krēsls – ar neatjaunotu paroceni – ir mūsu kolekcijā. Muzeja darbiniekam ir jābūt plašām zināšanām, lai stāstus apkopotu. Tie jāvāc pa mazām detaļām – jāatpazīst materiāls, stili arhitektūrā vai modē, jāapraksta metode, jāzina meistars utt.”

    Uz jautājumu par muzeja īpašo vietu un to, vai te ir arī spoki, direktore atsmej, ka, ik dienu esot tik tuvu laika liecībām, spokus esot viegli identificēt. “Izstāžu nama vietā agrāk bija veca māja, kur mitinājās zaldāts. Viņa klibošanu reizēm varēja dzirdēt. Maršnera namā viesojas Neredzamais kungs. Varbūt tāpēc, ka tik dziļi esam vēsturē, niansētāk izjūtam pagātnes vēstījumus. Muzejs ir pilsētas senākajā daļā, ir īpaši te strādāt, pieskarties tam, kas ir radies pirms simtiem gadu.”